Mentalitāte

Bieži nākas atzīt, ka spēlētājam nav vajadzīgās mentalitātes, lai kļūtu par labu sportistu. To nevar iemācīt. Sportam vajadzīgā mentalitāte rodas augot vidē, kur viss netiek uzlikts uz paplātes. Ir jāiet un jāpierāda sava varēšana un gribēšana. Nepietiek tikai ar regulāriem treniņiem. Ir jātic savai varēšanai tik stirpi, ka tā kļūst par apsēstību. Ir jāzin, ka noliktie mērķi tiks realizēti.

Apkārtējiem cilvēkiem ir jāiedrošina un jātic potenciālā sportista spējām, jo bieži sastopos ar situācijām, kad pats spēlētājs un viņa ģimene apšauba iespēju kaut ko sasniegt. Respektīvi, pat doma par augsta līmeņa sportu šiem cilvēkiem liekas neticama. Un tieši šī nespēja sevi vizualizēt kā panākumus gūstošu cilvēku ir šīs nepareizās mentalitātes sekas.

Kā tad ieaudzināt izcilu mentalitāti, lai cilvēks ar laiku spēj saniegt visas savas vēlmes un mērķus?

Manuprāt, ir vairākas lietas, kas jāspēj nodrošināt jau no pašas mazotnes:

1. Paraugs - bērni bieži mācās, vērojot savus vecākus un apkārtējos. Tāpēc svarīgi ir būt pozitīvam paraugam arī pašiem
2. Kļūdas - Pielāgojiet atgriezenisko saiti tā, lai bērns saprastu, ka kļūdas ir normālas un svarīgi ir mācīties no tām, nevis izjust vainu vai kaunu.
3. Risinājums - Māciet bērniem risināt problēmas, meklēt risinājumus un pieņemt lēmumus. Tas stiprina viņu pašapziņu un atbildības sajūtu.
4. Runā - Runājiet ar bērniem atklāti, atbalstot viņus un piedāvājot risinājumus bez spiediena vai kritikas.
5. Pozitīvi ieradumi - Māciet bērniem rīkoties ar savu laiku, veidot darba un atpūtas režīmu.
6. Lidzcietība - Iedrošiniet bērnus izprast citu cilvēku emocijas un veiciniet līdzcietību pret citiem.
7. Sports un aktīvs dzīvesveids - Veiciniet mīlestību pret sportu un fizisko aktivitāti. Tas vienmēr bērniem palīdzēs uzlabot garastāvokli un veicināt pozitīvu domāšanu.
8. Neveiksmes - Skaidrojiet bērniem, ka neveiksmes ir daļa no dzīves un svarīgi ir no tām mācīties un turpināt censties.
9. Meditācija un miers - Ieviesiet meditācijas vai miera brīžu praksi, kas palīdz bērniem attīstīt emocionālo stabilitāti.

Skaidrs, ka mums katram ir savas pieredzes un redzējums par dzīvi, par apkārt notiekošo un nākotnes gaidām. Tomēr, ja mēs katrs ik pa laikam varētu piedomāt pie tā, kā izturamies pret citiem, kā uztveram ikdienas pierdzes un kādu piemēru rādām apkārtējiem, tad mēs radītu izcilu augsni mūsu jaunās paaudzes un nācijas mentalitātes stiprināšanai.

Autors: Reinis Strupovičs

Kāpēc ne es?

Skan diezgan optimistiski, taču latviešiem piemīt viena ļoti nepatīkama īpašība - mēs esam sekotāju tauta. Tas nozīmē, ka latvieši ir gatavi dzīvot pēc noteikumiem, ir paklausīgi un ik uz soļa seko jebkādām norādēm, nemaz neuzdrīkstoties pieņemt kādu savu, iespējams, drosmīgu lēmumu. (Atvainojiet, ka ģeneralizēju)

Skaidrs, ka tas lielā mērā ir Padomju laiku mantojums, jo ilgu laiku Latvija ir bijusi okupēta un dzīvojusi aiz dzelzs priekškara. 

Manuprāt, Latvijas iedzīvotāji ir gatavi mainīties. Un jāsāk ir katram ar sevi. Jāmaina ir domāšanas veids, jeb "Mindset". Tā vietā lai kārtējo reizi atliktu kādu savu nodomu vai rīcību, es aicinu pajautāt sev - kāpēc ne es? Ar ko es esmu sliktāks par to pašu Zviedru, Somu vai Igauni? Galu beigās, ar ko latvietis ir sliktāks par amerikāni? Es uzskatu, ka domāšanas veids ir viss, kas mūs aiztur padarīt šo valsti par veiksmes stāstu. 

Pasaules kauss basketbolā un mūsu Itālis!

Latvieši var lepoties ar izcilām darba spējām un atdevi. Sports ir viena no sfērām, kur pierādām savu varēšanu un patieso raksturu. 

Izcils piemērs ir Latvijas basketbola izlase, kas spēja pārsteigt visu Pasauli ar savu sniegumu Pasaules kausā basketbolā. Un atbilde uz jautājumu - kas tad mainījās un kāpēc tādi sasniegumi? Pavisam vienkārši - mūsu komandas treneris ir itālis un viņš ienesa itāļu mentalitāti un domāšanu mūsu izlasē. Viņš, faktiski, piespieda izmainīt spēlētāju domāšanu un attieksmi pret sevi. Jautājums, ko treneris lika uzdot spēlētājiem un visam personālam ir - kāpēc ne mēs? Rezultāts varēja būt pat vēl spožāks, taču jāsaprot, ka esam tikai pašā savas domāšanas izmaiņu sākumposmā. 

Pajautā!

Šeit patiesībā stāsts nav tikai par basketbolu. Jebkuras jomas latviešu cilvēks ir aizmirsis par savu patieso potenciālu un spēku. Informācijas apjoms un  nenormālais uzbāzīgums, kā arī sociālo mediju melīgais saturs (parāda visu daudz skaistāk, nekā tas ir patiesībā) rada ilūziju, ka citiem noteikti viss ir labāk. Tādā veidā gan bērnos, gan pieaugušajos radot mazvērtības izjūtu. 

Es gribētu ieteikt katram cilvēkam, kurš lasa šo manu domugraudu, padomājiet un uzdodiet sev šo jautājumu - kāpēc ne es?

Autors: Reinis Strupovičs

Kompetence

Lietpratība, plašas zināšanas, profesionāla pieredze, izpratne (kādā jautājumā, jautājumu kopumā); speciālista darbības joma.

Šis vārds raksturo cilvēku vai cilvēku grupu, kādus ļoti gribētos redzēt, mana mīļā basketbola, saimniecības priekšgalā. Vai LBS darbojas kompetenti cilvēki? Tāds ir jautājums!

Ir viegli kritizēt raugoties no malas un neiesaistoties, taču jau vairākus gadus esmu arī pats, personīgi centies, kaut nedaudz būt tuvumā un, kā basketbola savienības balsstiesīgs biedrs, iesaistīties. Un, manuprāt, esmu pietiekoši redzējis un dzirdējis, lai varētu izdarīt tādus vai savādākus secinājumus. 

Labās lietas

1. Savienības Ģenerālsekretārs ir pieejams un pretīmnākošs. Ir atvērts sarunām un labi panes stresa situācijas, grūtus jautājumus un spiedienu. 
2. Operatīvās darbības cilvēki jau ilgus gadus strādā kopā un ir ļoti labi iestrādājušies. Darbus paveic ātri un mērķtiecīgi. 
3. Rīkotie turnīri, spēles, pasākumi ir labi organizēti un ir bauda būt daļai no tiem.
4. Jauniešu izlases pamazām, bet atgriežas augstākajās divīzijās un, pat izcīna godalgotas vietas gan A, gan arī B divīzijās.
5. Šie cilvēki ir spējuši atgriezt interesi un popularitāti basketbolam un par to ir neizsakāms prieks un pateicība.

Sliktās lietas

1. Komunikācija ir zem katras kritikas. Kāpēc nepieciešams kaut ko slēpt vai turēt sabiedrību neziņā par kādu traumu vai citu apstākli, kas varētu apdraudēt spēlēšanu? Kāpēc intervijās jāmelo, stāstot, ka visi spēlēs un, šobrīd tikai esot katram jāpabeidz, kaut kāds, mistisks individuālais plāns?  Ir ilgi un grūti strādāts pie tā, lai atgrieztu labu reputāciju basketbolam, taču pēdējā laika notikumi ap Kristapu Porziņģi un vēl veselu virkni izlases potenciālo spēlētāju rada negācijas līdzjutēju rindās. Manuprāt, šī brīža LBS vadība pieļauj fatālu kļūdu, kas bija liktenīga iepriekšējai vadībai un, ir bēdīgi noskatīties, kā tas notiek atkārtoti. 
2. Savējo cilvēku likšana vitāli svarīgos amatos. Jau tad, kad pirms vairākiem gadiem par līgu direktoru tika ielikts Kristaps Janičenoks, man tas bija nesaprotami. Cilvēks bez jebkādas izglītības un, kur nu vēl vadības zināšanām. Tas ir ļoti riskants gājiens un, protams, arī pilnīgi bez rezultātiem. LBL līmenis gaužām zems, LJBL vispār šokējoši haotisks turnīrs, bez jebkādas LBS iesaistes un iniciatīvas. Faktiski, viss tiek uzgrūzts uz jaunatnes sporta skolu pleciem. Apvienotā Latvijas - Igaunijas līga kaut cik līmeni notur, bet arī, nejau pateicoties Janičenoka un LBS cītīgajam darbam. Un, lūk, pēdējais fenomenālais gājiens - Par līgu direktoru ieliek Salvi Mētru. Pa taisno no pārdevēja darba sporta preču veikalā. Atkal par vadības zinībām varam nemaz neiedziļināties. Nekāds konkurss, nekāda aptauja, nekādas informācijas. Valde nolēma un viss!

Ar šo rakstu gribu vērst uzmanību uz to, ka katrā organizācijā un īpaši Valsts finansētā, būtu jākoncentrējas uz KOMPETENTIEM cilvēkiem. Tikai izcili jomas profesionāļi var nodrošināt organizācijā augstu darbības līmeni gan finanšu plānveidīgā un efektīvā izlietošanā, gan kopējā profesionālismā, ieskaitot komunikāciju. Vai LBS darbs šobrīd tiek organizēts pietiekami labi? Vērtējiet paši...

Novēlu Latvijas basketbola izlasei izcilu sniegumu un panākumus Pasaules Kausā. 

Autors: Reinis Strupovičs

Rotaļa

Šī ekperimenta būtība slēpjas tajā, ka rotaļa ir ļoti svarīga katras, kaut nedaudz domājošas, dzīvas būtnes dzīves sastāvdaļa. Īpaši tā ir svarīga bērnībā. Ja šo dabīgo procesu neattīsta vai nedod iespēju izbaudīt, tad cilvēks pieaugot un piedaloties jebkāda veida sacensībās var būt ar noslieci uz agresiju, pārspīlēšanu, kompleksiem un nemācēšanu zaudēt. 

Mūsdienās šādu problēmu var novērot bērnu un jauniešu sportā, kur treneri un vecāki jau no agras bērnības spiež bērnu par katru cenu uzvarēt. Manuprāt uzvarēt ir jācenšas, bet ne par katru cenu! Bērns katru zaudējumu var sākt uztvert kā pasaules galu un nejusties pietiekami labs. Tam var sekot mazvērtības kompleksi un depresija. Šie ir fakti nevis izdomājumi. Es regulāri saskaros ar jauniešiem, kuri ir upuri šāda veida pieejai no treneriem un vecākiem. Arī pats esmu izgājis cauri šāda veida pieejai un varu droši teikt - nedariet tā mīļie vecāki un pedagogi. Ļaujiet bērniem sajust prieku no rotaļas un spēlēšanās, nevis SPĒLES!!!

Tāpat kā žurciņas augstāk minētajā eksperimentā, arī cilvēks vienā brīdī vienārši pasaka, ka vairs nav interesanti un pamet sportu. Taču, sports katram bērnam un jaunietim ir vitāli svarīgs. Tā ir disciplīna, komunikācija, atbildība, sadarbība un tā tālāk un tā joprojām. Neatņemsim mūsu jaunajai paaudzei šo unikālo iespēju - spēlēt savu iemīļoto sporta veidu. 

Arī pārspīlēti daudz nometnes vasarās un treniņi var novest pie šāda paša rezultāta. Ja sporta skola rīko četras nometnes vasarā, tad no visas sirds iesaku nevest bērnu uz visām. Aizbrauciet uz divām un pārējo laiku sūtiet uz laukiem vai vasarnīcām. Lai bērni izbauda brīvlaiku, rotaļas un smeļas iedvesmu jaunajai sezonai. 

Jā, vasara ir tas laiks, kad noslīpēt savu spēli un pielikt meistarībā, bet ir jāatrod balanss starp darbu un atpūtu, tāpēc ar 2-3 nometnēm pilnīgi pietiek. Nejau daudzumā ir vērtība, bet gan kvalitātē. Ir svarīgi aizvadīt kvalitatīvas nodarbības ar zinošiem un iedvesmas pilniem treneriem, kas liek jauniešu acīm mirdzēt un pavelk uz pozitīvismu. 

Ir jāspēj arī dzirdēt ko jaunieši saka. Protams, es nesaku, ka obligāti ir jādara viss kā bērns vēlas, taču viņš ir vismaz jāuzklausa un jāatrod kopsaucējs. 

Lai mums visiem izcila atlikusī vasara! Rotaļā ir spēks!

Autors: Reinis Strupovičs

Katastrofa

Treneri ir tie, kas audzina mūsu jauno paaudzi. Nākošos līderus un dažādu atbildīgu profesiju pārstāvjus. Treneri ir tie, kas lielā mērā ir atbildīgi par to, kāda nākotnē izskatīsies mūsu valsts. Treneri ir tie, kas strādā pilnīgi bez brīvdienām un velta visu savu dzīvi savam arodam un jaunajai paaudzei. (VISMAZ TĀ VAJADZĒTU BŪT) Tā ir ļoti atbildīga profesija un par treneri būtu jāstrādā tikai pašiem piemērotākajiem un izglītotākajiem cilvēkiem, kuri spēj ielikt bērnos fundamentālas vērtības, kas palīdzēs izveidoties izcilai personībai. 

Atalgojums

Fakts ir tāds, ka treneris saņem ap 600 Eur- 700 Eur par pilnu slodzi. Mazāk nekā dažs labs sētnieks. Vai tas vispār ir prātam aptverams? Visu cieņu sētnieka profesijai, bet atbildības līmenis "drusku" šīm profesijām atšķiras. Latvijas televīzija taisa sižetus par treneru korupciju, jo šie "necilvēki" saņem pa 10 Eur - 20 Eur vecāku līdzfinansējumu. Gribas sašutumā saķert galvu...

Rodas jautājums, kas tad iet strādāt par treneriem? Un te atbilde ļoti reti ir pozitīvi. Jā, ir atsevišķi gadījumi, kad labs jauniešu treneris reāli strādā savā porfesijā, bet tad viņš darbojas ar vairākām komandām, vairākās sporta skolās un dzīve ārpus basketbola ir diezgan smaga, jeb personīgā dzīve neeksistē, vai arī, ja cilvēks ir spējis nodibināt ģimeni, tad otra puse dzīvo diezgan lielā vientulībā un bērni aug bez tēva. 

Kas tad īsti strādā?

Pārsvarā arī šobrīd par treneriem iet ļoti spējīgi un sportu mīloši jaunieši, taču ar katru gadu arvien vairāk parādās subjekti, kas ir absolūti analfabēti un nespēj salikt kopā divus loģiskus teikumus. Pārsvarā šie indivīdi briesmīgi izturas pret saviem audzēkņiem, bļauj, apsaukā, pavedina un bieži pat iekausta savus audzēkņus, jo vēlas izlikt savas negācijas par neveiksmīgo dzīvi un zemo novērtējumu uz saviem audzināmajiem. Ja kādreiz vēl vajadzēja iegūt Bakalaura grādu sporta zinātnē, tad tagad pietiek ar 6 mēnešu kursiem un vari saukt sevi par pilnvērtīgu treneri. Tikai problēma ir tā, ka pat šādu C kategorijas treneru sāk pietrūkt.

Skarbi skan, bet tāda ir realitāte Latvijas sportā. Turpretīm ārzemēs sporta skolas treneris var strādāt ar vienu grupu un nopelīt pilnīgi pietiekami, veidojot normālu pensijas uzkrājumu, kā arī ir spējīgs izveidot pabarot un būt kopā ar ģimeni. 

Sliktā fiziskā sagatavotība

Iepriekš minētie Latvijas televīzijas žurnālisti tagad ir ķērušies pie jauniešu sliktās fiziskās sagatavotības analizēšanas. Man rodas jautājums - vai neviens vairs neatceras divus Covid-19 gadus, kad bērni un jaunieši bija iespundēti mājās pie datora un, ja tika kaut kur pasportot, tad vai nu ārā pa sniegu vai ledu, vai pa kluso kādā sporta zālē pie aizlīmētiem logiem, baidoties, ka jebkurā brīdī var atbraukt Policija un visiem uzlikt sodus. 

Bet te jāatgriežas pie treneru aprobežotības, jo tā vietā, lai skaļi bļautu un protestētu pret šādu attieksmi pret saviem audzēkņiem, šie treneri bija priecīgi, ka beidzot nav pārslogoti un var atpūsties. 

Rezultāts

Rezultāts bērnu un jauniešu fiziskajā sagatavotībā bija zināms visiem, kas kaut nedaudz izprot cilvēka fizioloģiju un fizisko slodžu nozīmību bērna attīstībā. Tikai žēl, ka nedz Latvijas valdība, nedz atbildīgā ministrija, nedz paši bērnu vecāki neizprot cik ļoti nopietna ir šī "treneru" problēma.

Un atrisinājums ir tikai viens - alga ne mazāka kā Saeimas deputātam!!!!!

Autors: Reinis Strupovičs

Kāda iespēja?

Basketbols ir kas vairāk nekā vienkārši populārs sporta veids un ne par velti iekarojis miljoniem fanu sirdis visā pasaulē. No dinamiskās un ātrās darbības laukumā līdz aizrautībai, vērojot, kā uzvar jūsu iecienītākā komanda, basketbolā ir kaut kas ikvienam. Nav brīnums, ka daudzi jaunieši sapņo kļūt par profesionāliem basketbolistiem. Tomēr realitāte ir tāda, ka ceļš, lai kļūtu par profesionālu basketbolistu, ir garš un grūts, un tikai ļoti nelielai daļai cilvēku, kas iet uz šo sapni, tas patiešām izdodas.

Tātad, kas ir nepieciešams, lai kļūtu par profesionālu basketbolistu? Pirmā un acīmredzamākā prasība ir talants. Jums ir jābūt dabiskai spējai spēlēt šo spēli augstā līmenī. Tas ietver tādas lietas kā koordinācija, atlētisms, ātrums un veiklība. Taču ar talantu vien nepietiek. Lai sasniegtu profesionālo līmeni, jums ir jābūt arī spēcīgai darba ētikai un vēlmei ieguldīt laiku un pūles, kas nepieciešamas, lai uzlabotu savas prasmes.

Vēl viens svarīgs faktors ir kvalitatīva un professionāla apmācība. Tas nozīmē, ka jāatrod treneris vai apmācības programma, kas var palīdzēt attīstīt savas prasmes un maksimāli izmantot savu dabisko talantu. Jums būs regulāri jātrenējas, jāapmeklē nometnes un dažādas individuālo prasmju nodarbības, kā arī jāpiedalās spēlēs un turnīros. Jums var būt nepieciešams arī strādāt pie fiziskās sagatavotības, tostarp spēka treniņiem un izturības vingrinājumiem.

Papildus šīm pamatprasībām ir vairāki citi faktori, kas var palīdzēt vai tieši poretēji, samazināt jūsu izredzes kļūt par profesionālu basketbolistu. Viens no svarīgākajiem no tiem ir redzamība. Ja vēlaties, lai skauti un aģenti jūs pamanītu, jums ir jāpiedalās pēc iespējas vairāk augsta līmeņa spēlēs un turnīros. Tas nozīmē sacensties ar augstākā līmeņa talantiem un demonstrēt savas prasmes lielas auditorijas priekšā.

Vēl viens svarīgs faktors ir kontaktu dibināšana. Jums būs jāveido attiecības ar treneriem, aģentiem un citiem basketbola pasaules profesionāļiem. Tas var palīdzēt jums piekļūt iespējām un resursiem, kas jums citādi nebūtu pieejami. Jums var būt nepieciešams arī pārcelties, jo daudzas profesionālas komandas atrodas dažādās pilsētās vai pat citās valstīs.

Protams, pat ja visi šie faktori ir jūsu labā, profesionālā basketbola pasaulē nav nekādu garantiju. Konkurence ir sīva, un vienmēr ir vairāk talantīgu spēlētāju, kas pretendē uz vienādām iespējām. Bet, ja jūs patiesi aizrauj šī spēle, vēlaties ieguldīt darbu un jums ir dabiskais talants, jums var būt viss, kas nepieciešams, lai sasniegtu profesionālu līmeni.

Noslēgumā jāsaka, ka iespēja kļūt par profesionālu basketbolistu ir reāla, taču tas prasa talantu, neiedomājamu treniņu apjomu, redzamību, kontaktus un gatavībau smagi strādāt un nekad nepadoties. Tas ir sarežģīts ceļš, taču tiem, kas ir patiesi motivēti un atdevušies šai fantastiskajai spēlei, ieguvumi var būt lieliski.

Autors: Reinis Strupovičs

Risks

Risks ir neizbēgama daļa no katra cilvēka dzīves. Mēs visi ikdienā saskaramies ar situācijām, kurās jāizlemj, vai uzņemties risku vai nē. Bieži vien mēs neapzināti pieņemam šos lēmumus, bet tāpat kā ar visu, ir svarīgi saprast riska nozīmi un tā ietekmi uz mūsu dzīvi.

Pirmais solis, lai labāk izprastu risku, ir definēt to. Risku var raksturot kā varbūtību, ka notiks negatīvs notikums, kas var radīt kaitējumu mūsu veselībai, drošībai vai finansēm. Savukārt, risks var atvērt jaunas iespējas un rādīt ceļu uz sasniegumiem. 

Vai tiešām pamatots risks?

Saskaroties ar risku, mums ir jānovērtē, vai riska uzņemšanās ir pamatota. Ir situācijas, kurās risks ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķus vai izmantotu jaunas iespējas. Piemēram, ja mēs vēlamies sākt jaunu biznesu, mums jāuzņemas risks, kas saistīti ar finanšu ieguldījumiem un laika izmaksām. Tas var būt grūti un biedējoši, bet arī ļoti patīkami, ja izdodas nopelnīt kaudzi naudas.

Tomēr ir situācijas, kad risks nav pamatots un var radīt būtisku kaitējumu mūsu dzīvei. Piemēram, dzenoties pēc labākas dzīves, riskējam ar visu iekrāto un beigās to zaudējam. Neesam mierā ar dzīvesbiedri un meklējam citu, taču attopamies vientuļi un nevienam nevajadzīgi. Šīs visas ir dzīves realitātes, kuras var gadīties ar mums visiem, ja risks neattaisnojas. Bet kurš gan var parteikt kad ir tā robeža, kuru nevajadzētu pārkāpt?

Mazie un lielie riski

Svarīgi saprast, ka riski var būt mazi vai lieli, un to ietekme uz mūsu dzīvi var būt atšķirīga. Mazie riski var radīt nelielu diskomfortu, bet arī var palīdzēt mums augt un attīstīties. Lielie riski, no otras puses, var būt bīstami un pat iznīcinoši mūsu dzīvei. 

Protams, liela nozīme ir katra cilvēka dabai un raksturam, taču risks kā tāds dzīvē ir neizbēgams.

Es teiktu, ka atslēgas vārds ir - pārvaldīt. Lai labāk pārvaldītu riskus, ir svarīgi iemācīties novērtēt tos un saprast, kā tie mūs ietekmē. 

Viens ir pavisam skaidrs - kas neriskē, tas nevinnē!

Autors: Reinis Strupovičs

Cilvēki mums apkārt

Kādi draugi, tāds Tu

Pirmkārt, cilvēki ar kuriem pavadām kopā savu ikdienu spēj ietekmēt kopējo skatījumu uz lietām un dzīvi. Domāju, ka katrs no mums ir dzirdējis teicienu - "Parādi man savus tuvākos četrus, piecus draugus un es pateikšu kāds Tu patiesībā esi." Šim teicienam ir ļoti liela taisnība, jo mēs katrs kaut kādā mērā iespaidojamies no tuvākajiem cilvēkiem mums apkārt un nemanāmi pieņemam viņu vērtības, viedokļus un skatījumus. Pavadot ikdienu ar pozitīviem un mērķtiecīgiem cilvēkiem ir daudz lielāka varbūtība mums pašiem kļūt motivētiem un uz izaugsmi tendētiem cilvēkiem. Turpretī, pavadot ikdienu ar negatīviem cilvēkiem, mēs nemanāmi veidojamies par pesimiestiem un veidojam negatīvu pasaules uztveri.

Katram dzīvē ir brīži, kad zūd jauda un mērķtiecība un tieši šajos brīžos pareizie cilvēki apkārt spēj mūs nedaudz pastutēt, kad tas ir nepieciešams un dot ekstra grūdienu, kad nedaudz šaubāmies. Negatīva vide tieši pretēji, veido neticības mākoni ap visu ko darām. Sākās žēlošanās un sūdzēšanās, kas veido ļoti mānīgu priekšstatu, jo rada sajūtu, ka kaut ko darām, taču patiesībā tiek izniekots laiks, ko varētu veltīt sevis attīstībai un izaugsmei. 

Dažkārt jāizvērtē pat paši tuvākie

Noteikti jāpiemin, ka spēja izrauties no negatīvās vides un nepareizajiem cilvēkiem nemaz nav tik viegla. Bieži nepamanām cik sliktā vidē uzturamies. Dažkārt tīri nejaušības pēc esam nokļuvuši sliktā vidē ar negatīviem cilvēkiem. Ir situācijas, kad, pat ģimene ir tā, kas negatīvi ietekmē mūsu pašapziņu un spēju sevi mīlēt un novērtēt. Tādos brīžos ir ārkārtīgi grūti norobežoties un būt pietiekami spēcīgiem pateikt "nē", pat, saviem ģimenes locekļiem. Mēdz būt situācijas, kad gadiem ejot draugu pulks, kas agrāk likās tik saliedēts un vienots, nu attīstās un veidojas nevienlīdzīgi un ir personāži, kas nespēj nostāties uz kājām un atsakās iet pozitīvas attīstības ceļu. 

Visos šajos scenārijos ir jāizvērtē, kas ir svarīgs un, kas svarīgāks. Neviens jums nekādas balvas nedos, ja tolarēsiet kādu, kurš nevēlas augt kopā ar jums. Fakts ir tāds, ka agri vai vēlu šie negatīvie cilvēki paraus jūs sev līdzi uz nekurieni un ceļa atpakaļ var nebūt. Īpaši pusaudžu vecumā, kad aktuāla kļūst eksperimentēšana ar dažādām pieredzēm, draugu kompānijas ir ļoti rūpīgi jāizvērtē. Jā, uz īstermiņu skatoties, ir patīkami iekļauties un būt daļai no kompānijas, taču ilgtermiņā tikai veseli, gudri un mērķtiecīgi cilvēki var sevi saukt par veiksmīgiem.

Un atceries - labāk ir zināt, nevis saprast!

Autors: Reinis Strupovičs

Piepildījums

Peles ritenis

Mūsdienu nemitīgajā skrējienā pakaļ naudai un citu cilvēku atzinībai, cilvēki bieži aizmirst par savu personīgo piepildījumu un laimes sajūtu. Tikai retais ir spējīgs apstāties un būt pietiekoši drosmīgs, lai pateikt sev, ka ir pienācis laiks atrast savu "ES" un galveno aicinājumu dzīvē, jo patiesībā, lielākais piepildījums nāk no iekšienes un, tikai atrodot jēgu un aicinājumu savā dzīvē, var sasniegt savus mērķus un dzīvi nodzīvot piepildīti.

Mērķis

Viens no veidiem kā gūt prieku un piepildījumu ir izlikt un sasniegt kādus savus mērķus. Tas var būt kāds jauns arods vai prasmes, ko jau ilgi būtu vēlēšanās apgūt. Iespējams, kādam tas būs jauns hobijs vai aizraušanās, kas palīdz sakārtot domas un aizmirsties. Galvenais, lai šie mērķi saskanētu ar cilvēka paša vērtībām un liktos patiešām vērtīgs laika pavadīšanas veids.

Palīdzība

Izcils veids, kā gūt piepildījumu ir palīdzēt citiem. Varbūt tā ir brīvprātīga palīdzība kādā organizācijā, varbūt ir iespēja kļūt kādam par mentoru un dalīties ar savām zināšanām, kā arī, būšana līdzās kādam draugam vai tuvam cilvēkam kādeiz ir svarīgāka par jebkuru citu atbalstu. 

Rūpes par sevi

Visbeidzot, rūpes par savu mentālo un fizisko veselību vienmēr dod iespēju paralēli arī gūt piepildījumu un mieru. Meditācija, garas pastaigas un būšana dabā ir tikai dažas no aktivitātēm, kas fantastiski piepilda dvēseli un padara dzīvi krāsaināku.

Piepildījuma sajūta faktiski rodas no gandarījuma par kādu sasniegtu mērķi vai  labi padarītu darbu. Arī investējot savā fiziskajā un mentālajā veselībā varam sasniegt izcilu piepildījuma sajūtu. 

Bet, jāatceras, ka piepildījums vienmēr nāk no iekšienes, tāpēc regulāri jāvelta laiks sev un tam, kas mums sagādā prieku un ir patiešām svarīgs. 

Autors: Reinis Strupovičs

Kustībā ir spēks!

Fiziskās aktivitātes ir vitāli svarīgas cilvēka veselībai. Tās spēle kritisku lomu lai novērstu dažādas hroniskas saslimšanas, saglabātu veselīgu ķermeņa svaru un uzturētu labu mentālo veselību.

Hroniskās saslimšanas

Viens no galvenajiem iemesliem kāpēc vajadzētu nodarboties ar fiziskām aktivitātēm ir, lai novērstu vai vismaz mazinātu risku saslimt ar kādām hroniskām saslimšanām. Ir zinātniski pierādīts, ka regulāras fiziskās aktivitātes samazina iespēju dzīves laikā saskarties ar sirds un asinsvadu slimībām, insulta, cukura diabēta un dažādiem vēža paveidiem. Regulāras fiziskās aktivitātes palīdz noregulēt assinsspiedienu un spēj samazināt holesterīna līmeni assinīs. Ir jāsaprot, ka manis minētās hroniskās saslimšanas ir vienas no galvenajiem nāves cēloņiem Latvijā un visā Pasaulē. Tad kāpēc jau laicīgi nesākt sevi pieradināt pie kustības un treniņiem? Tieši šī informācija ir jāmāca jauniešiem un jāpalīdz jau laicīgi iemīlēt sports, lai veselība būtu spēcīga un cilvēks varētu daudzpusīgi attīstīties.

Veselīgs ķermeņa svars

Papildus spējai novērst hroniskas saslimšanas, fiziskās aktivitātes palīdz sasniegt un noturēt savu ideālo ķermeņa svaru. Kustoties cilvēks patērē kalorijas, tādā veidā veicinot ķermeņa svara samazināšanos. Pasaules veselības organizācija ir aprēķinājusi, ka kopš 1975.gada aptaukošanās cilvēku vidū ir trīskāršojusies. Digitālās pasaules dominance un neskaitāmie sociālie mēdiji bērnus padara mazkustīgus un aptaukojušos, tāpēc, lūdzu, pievērsīsim uzmanību, lai bērni savas dienas pavada kustoties nevis sēžot planšetēs, datoros vai telefonos.

Mentālā veselība

Fiziskajām aktivitātēm ir arī būtiska loma garīgās veselības veicināšanā. Ir pierādīts, ka regulāra sportošana samazina depresijas un trauksmes risku un uzlabo vispārējo garstāvokli. Sports arī paaugstina kognitīvās funkcijas, kā arī samazina demences un citu ar vecumu saistītu izziņas traucējumu rašanās risku. Tas, visticamāk, ir sasitīts ar faktu, ka fiziskās aktivitātes palielina asins plūsmu smadzenēs, kas piegādā skābekli un barības vielas smadzeņu šūnām. Turklāt, fiziskās aktivitātes palielina noteiktu ķīmisko vielu, ko sauc par endorfīniem, ražošanu smadzenēs, kas, kā zināms, veicina laimes sajūtu. Un mēs taču visi gribam justies laimīgi!

Sports visiem un visur

Fiziskās aktivitātes var būt dažāda veida, sākot no vieglām ikdienas aktivitātēm, piemēram, staigāšanas vai nūjošanas, līdz nopietnākām slodzēm, piemēram, dažādiem komandu vai individuālajiem sporta veidiem amatieru un profesionālā līmenī.  Vissvarīgākais ir atrast kaut ko, kas patīk un ir pieejams, un turpināt to regulāri darīt. Ir svarīgi izvēlēties aktivitāti, kas ir piemērota indivīda veselības stāvoklim un fiziskajām spējām.

Regulāra fiziskā aktivitāte ir svarīga ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem un vecāka gadagājuma cilvēkiem. Bērniem fiziskā aktivitāte ir nepieciešama, lai attīstītu muskuļus un kaulus un uzlabotu koordināciju un izturību. Vecāka gadagājuma cilvēkiem fiziskā aktivitāte ir svarīga, lai saglabātu muskuļu un kaulu stiprību un uzlabotu kustību.

Regulāras fiziskās aktivitātes var ievērojami uzlabot dzīves kvalitāti un ilgmūžību. Ir svarīgi, lai cilvēki fiziskās aktivitātes padarītu par regulāru savas ikdienas dzīves sastāvdaļu, lai gūtu tās sniegtās daudzās priekšrocības. Un tieši šādam jābūt vēstījumam runājot par šo tēmu. Nav jāveido sportisti, bet gan mērķtiecīgi, erudīti un spēcīgi cilvēki!

Autors: Reinis Strupovičs

Paldies par neziņu

Ikdienas steigā īsti nemaz neiznāk piebremzēt un paraudzīties apkārt. Kad to izdaru - saprotu, cik ļoti daudz labu cilvēku ir apkārt! Esmu no sirds pateicīgs ikvienam, kas ikdienā ir daļa no visa, kas saistās ar sportu un ne tikai. Saku lielu paldies katram klientam, darbiniekam, draugam un ģimenei. 

Neziņa

Viena no lietām, kas mums katram dzīves laikā ir garantēta ir neziņa. Neziņa par to, kas būs nākotnē. Situācijā, kad jau tā pasaulē in nokaitēta atmosfēra, neziņas radītais satraukums ne pavisam neliekas vilinošs. Pie tam, pēdējo gadu laikā esam saskārušies ar vairākiem neticamiem pavērsieniem, kas līdz tam nemaz nebija iedomājami - globālā pandēmija, karš utt. Šobrīd tikai trūkst citplanētiešu ierašanās uz mūsu planētas, par ko cilvēki,  manuprāt, vairs nemaz tik ļoti nebūtu pārsteigti. 

Neziņa var dot arī pozitīvismu dzīvē. Tā rada optimismu brīžos, kad gaidām kādu pavērsienu, kas uzlabos dzīvi. Neziņa mūs motivē ikdienā dzīvot tā, lai neziņa par nākotni liktos pozitīva un patīkamu gaidu pilna. Viss ir atkarīgs no mums pašiem un uz to, kā skatāmies uz lietām. Ja ir sajūta, ka varam kaut ko darīt labāk, tad veltām savu laiku un enerģiju, lai šo lietu uzlabotu. Uzlabot var vienmēr. Vienalga ko, kad un kā! Neziņas radītais satraukums kļūst patīkams brīdī, kad jūti, ka esi pilnveidojies kādā dzīves aspektā un ir gaidāmi uzlabojumi. Tā ir fantastiska sajūta un nemanāmi, neziņa vairs nebiedē.

Vēlreiz saku milzīgu paldies visiem, kas tic man un šim projektam. Kopā mēs varam izveidot lielisku vidi, kur izaug unikāli, drosmīgi un spēcīgi cilvēki. Spēcīgi gan fiziski, gan mentāli. Cilvēki, kas ir spējīgi pacelt un arī panest. Gan sevi, gan citus.

Laimīgu mums visiem jauno gadu!

Autors: Reinis Strupovičs

AĢENTS

Ventspils vai Barons

Uz to mirkli biju pārliecinošs top 3 spēlētājs savā vecuma grupā Latvijā un stabils izlases dalībnieks gan savā vecuma grupā, gan arī pie gadu vecākiem. Jutu, ka mani ievēro un runā par iespaidīgo statistiku, kas bija ap 35 punktiem vidēji spēlē. Biju apveltīts ar īpašu spēju gūt punktus un negriezu ceļu pilnīgi nevienam. Manas spējas basketbola laukumā bija tas, kas lika Ventspils vadībai mani paaicināt uz sarunu un mēģināt pierunāt pāriet pie viņiem. 

Taču, paralēli Ventspils kluba centieniem, mani sava kluba rindās vēlējās redzēt arī Rīgā bāzētais basketbola klubs "Barons". Treneris Gundars Vētra ļoti nesen bija sācis savas trenera gaitas un bija noskaņots izveidot veselu basketbola sistēmu, kur galveno klubu papildinātu jaunatnes spilgtākie spēlētāji, taču kluba kodolu veidotu pieredzējušie basketbolisti.

Galu beigās izlēmu palikt Rīgā. Par iemesliem palikt Rīgā noteikti kādreiz vēl uzrakstīšu sīkāk, bet šobrīd paliksim pie tā, ka šo lēmumu es nožēloju.

Aģents vai tomēr nē?

Vārds "aģents" sporta pasaulē ir kļuvis par tādu kā lamuvārdu. Tas visbiežāk asociējas ar kādām blēdībām un neticību. Es gribētu apgāzt šīs aplamās sazvērestības teorijas. Protams, katrā arodā ir savi indivīdi, kas izceļas ar īpašu talantu visu sačakarēt un sabojāt, tomēr uzsvēršu, ka kopumā aģenta profesija ir ļoti vajadzīga un cienījama. Esmu savā sportista karjerā strādājis ar četriem aģentiem un varu teikti, ka viņi visi ir man ļoti palīdzējuši. Svarīgākais ir atrast "savējo" cilvēku un tādu, kurš ir ieinteresēts kopā strādāt, ir gatavs veltīt savu laiku un, ir labs psihologs.

Ik pa laikam dzirdu cilvēkus sporta aprindās sakām, ka 14 vai 15 gadīgiem bērniem jau "uzplijās" aģenti un tas esot nepareizi. Šeit gribu atgriezties pie savas dilemmas par Ventspili vai Baronu. Ja man tajā laikā būtu bijis mans pēdējais profesionālā basketbola  aģents Valdis Salaks, tad varu 110% apgalvot, ka būtu aizbraucis spēlēt uz Ventspili un kas zin, varbūt es šobrīd spēlētu Atēnu AEK nevis Jānis Strēlnieks. Es nesaku, ka mana karjera ir neizdevusies. Es nevienā brīdī nepadevos un, to es uzskatu par lielāko sasniegumu savā sportista karjerā, taču gribu uzsvērt, ka šādi lēmumi tik jaunā vecumā var izšķirt ļoti daudz un, atstāt šo svarīgo lēmumu pieņemšanu neprofesionāļu rokās ir nepareizi. Jautājums nav, vai aģents ir vajadzīgs, bet gan, kāds aģents ir vajadzīgs!?

Autors: Reinis Strupovičs

250 uz 7000

Vai audzēknim pietiek uzmanības? Vai ir iespējams bērniem un jauniešiem ielikt labus pamatus sportā? Vai ir iespējams izveidot veselīgu, labi fiziski un mentāli sagatavotu audzēkni? Vai treneri spēj noskaņot palikt sportā visus divdesmit astoņus? Vai bērniem ir jāstrādā papildus? Jautājumu ir daudz vairāk nekā atbilžu.

Divpadsmit gadus atpakaļ dibinot individuālās sagatavošanas basketbola skolu saskāros ar lielu pretreakciju no sporta skolu treneriem. Pārsvarā tā bija negatīva. Un šī pretreakcija nav nekur pazudusi. Drīzāk vēl palielinājusies... Bet, kas tam ir par iemeslu? Neviens taču viņiem audzēkņus atņemt netaisās. Bērns ar vecākiem kopīgi pieņem lēmumu brīvo laiku aizpildīt ar izcilu ieguldījumu sportiskajā un fiziskajā attīstībā. Objektīvi raugoties uz bērnu ikdienu, viņiem 1,5h sporta dienā ir par maz. Spāņu jaunieši trenējas 5 - 6 h dienā un Eiropas čempionāts pierādīja, ka pat ar relatīvi otro sastāvu Spāņi visus uzvar. 

Nelaimīgie ekrānbērni

Pie daudzajiem ekrāniem un viegli iegūstamā dopamīna, bērns pierod neko nedarīt un ikdiena veidojas neaktīva. Ja desmit gadus atpakaļ bērns gāja pagalmā spēlēt futbolu sešas stundas dienā, tad tagad visu šo laiku sēž telefonā. 

Arguments, ka veidojas pārslodze neiztur kritiku, jo bērns sporta skolā ar vismaz 15 citiem bērniem barā skrien 1 - 1,5h dienā. Lielākā treniņa daļa paiet "bumbulējot" un dauzoties. 

Arguments, ka papildus trenēties ir dārgi atkal neiztur kritiku. Nākot četratā tie ir 15 EUR. Mīļie vecāki, lūdzu pastāstiet cik iztērējiet ieejot jebkurā pārtikas veikalā?

Arguments, ka treniņa saturs ir haotisks un audzēknis maz ko iegūst ir diskutabls. Tas ir atkarīgs no treniņu biežuma un pakalpojuma izvēles. Ja audzēknis atnāk vienu reizi mēnesī un katru reizi iet pie cita trenera, tad protams treniņa saturs ir vispusīgs un audzēknis vairāk sportiski pavada laiku ar cerību, ka kaut kas aizķeras. (Un tas tāpat ir labāk nekā sēdēt telefonā vai "veipot" ar draugiem) Savukārt, ja audzēknis nāk regulāri un pie viena un tā paša trenera, ideālā variantā rezervējot nodarbības jau uz visu mēnesi, tad darbs tiek veikts mērķtiecīgi un uzlabojot konkrētas iemaņas un, tas tiek darīts pakāpeniski. 

Visbeidzot, ir stāsts par pašdarbniekiem. Jā, te nu gan es ieteiktu vecākiem vadīties pēc treneru izglītībām nevis daža laba skaļāka uzvārda. Var sanākt ieguldīt 2x lielākus līdzekļus audzēkņa rehabilitācijā.

Uzticības persona

Manuprāt, visefektīvākais papildus darbs ir izvēloties projekta "Mentory" pakalpojumu, kur par audzēkni rūpējās konkrēts speciālists veidojot ilgtermiņa sadarbību, kur speciālists stāda sporta nodarbību grafiku, organizē fiziskās sagatavotības attīstības plānu un ikdienā veido ciešāku kontaktu ar audzēkņa ģimeni un strādā 24/7 kā ģimenes uzticības persona bērna audzināšanā un sportā kopumā. 

Man ir nelokāma pārliecība, ka sava uzticības persona, kas pateiks kā ir, kad tas nepieciešams un, tajā pašā laikā rūpēsies un organizēs bērna ilgtermiņa attīstību, ir nenovērtējami!

Ir jābeidz kavēties kaut kādā aizvēsturiskā padomju laiku domāšanā, kad visiem jābūt vienādiem sistēmas bērniem un neviens neko nedrīkst iebilst.

Katrs indivīds ir "unikāls" un katram ir iespējas izveidoties par personību. Ieliekot visus vienā maisā un nevienam neuzticoties, sporta skolas veidojas par sportistu sapņu kapsētu nevis tramplīnu uz panākumiem. Skarbi, bet fakts!

Autors: Reinis Strupovičs

Spēlēt vai nespēlēt?

Pieredze ir neatkārtojama

Uz manis ieprieks uzdotajiem jautājumiem viennozīmīgas atbildes nav. Protams, es noteikti varēju izmantot savas iespējas basketbolā daudz labāk un pilnvērtīgāk, bet pēc kara jau visi gudri. Ir viegli pateikt, bet ļoti grūti izdarīt. Ikdienā augot jaunam cilvēkam, ir ārkārtīgi daudz dažādu blakus lietu un apstākļu, kas ietekmē attīstību. Sākot ar gēniem, un beidzot ar vidi un raksturu. Arī ikdienā runājot ar jauniešiem, kuri tikai tagad tā pa īstam sāk sevi apzināties sportā, jūtu, ka viņi ne visai grib dzirdēt to, ko saku. Visi grib dzīvi dzīvot uzzinot uz savas ādas par dzīves piedāvātajiem kārdinājumiem un pieredzēm, lai arī ļoti labi apzinās un atšķir, kas ir labs un kas slikts. Taču, pavisam nemanot piezogas karjeras noriets. Viss sāk sāpēt un ikdiena krāsojas tikai drūmos toņos. Aktualizējas jautājums par dzīvi pēc karjeras un drūmie toņi paliek arvien drūmāki. Jā, tieši tik ātri paskrien profesionālā karjera.

Es uzskatu, ka atslēgas vārds vidusmēra basketbolistam ir - pieredze. Šī neatkārtojamā komandas jeb brālības izjūta un garās sezonas ar neskaitāmiem izbraukumiem pa visu eiropu, liek pasmaidīt, atceroties šos laikus. Satiktie cilvēki un izdzīvotie mirkļi vienmēr paliks manā atmiņā.

Jaunajiem censoņiem, kas tikai tagad domā par profesionālo basketbolu varu teikt, ka nauda tiešām nav galvenais. Ja ir galva uz pleciem, tad savu vietu dzīvē var atrast, bet ne visiem sanāk izbaudīt īstu komandas garu. Ne visiem sanāk aizceļot uz otru pasaules malu un iepazīt pilnīgi nezināmo. Basketbols var iedot neaizmirstamu pieredzi, kuru var iedot tālāk nākamajiem basketbola ķertajiem. 

Mana izvēle ir...

Ir pagājuši pieci gadi kopš manas pēdējās karjeras spēles. Basketbols arvien ir mana visa dzīve un ikdiena sastāv no šīs burvīgās spēles mācīšanas, kā arī sevis un citu pilnveidošanas. Bet, manuprāt, Latviešiem basketbols mīlēt nav jāmāca. Daudzi saka, ka Lietuviešiem basketbols ir nacionālais sporta veids, bet es saku, ka arī Latviešiem basketbols ir asinīs. Mūsu puiši un meitenes prot spēlēt un ne tikai,  arī tiesāt, komentēt un analizēt. Es no sirds saku, ka spēlēt - vajag! 

Labais nekad nenāk bez ļaunā un tas attiecas arī uz sportu. Traumas un sāpīgi zaudējumi ir ikdiena, taču es izvēlos spēlēt!!!

Autors: Reinis Strupovičs

Viss sākas ar sapni...

Bez mērķa, kā aklais

Bet mērķus vajag! Sapņot ir skaisti un labi, bet bez konkrētiem mērķiem šie sapņi ar laiku sāk vairot vilšanās sajūtu. Vilties nepatīk nevienam, taču vilties sevī ir vēl nepatīkamāk. Pašapziņa ir kas tāds, ko ir viegli iedragāt, bet ļoti grūti pēc tam atgūt. It īpaši bērniem un jauniešiem. Tāpēc jāspēj diezgan strukturēti veidot savu mērķu tabulu. Vienalga, rakstot uz lapas vai vizualizējot galvā. 

Pieaugušam cilvēkam šāda sapņu un mērķu spēlīte sanāk diezgan viegli un raiti, taču bērns to tik skaidri nesaredz. Te nāk talkā vecāki un pedagogi bērna ikdienā. Es ne reizi vien esmu redzējis mērķtiecīgus vecākus, kuri savus mērķus piepilda vienu pēc otra un ir veiksmīgi cilvēki, taču nespēj pieņemt, ka viņu bērniem nebūt nesanāk šī mērķu piepildīšanas māksla. Veidojas nesaskaņas un no vecāku puses uzspiesti mērķi un bērns savā ikdienā nodarbojas ar lietām, kas iepriecina vecākus, nevis  pašus. 

Vai tas, ko es gribu ir tas, ko man vajag?

Ilgi domāju par to, kā ir labāk - pilnībā ļaut bērnam darīt to, kas viņam pašam patīk, vai drīzāk, palīdzēt bērnam veidoties, organizējot viņa ikdienu ar lietām un vietām, kas teorētiski viņu padarīs labāku un konkurētspējīgāku? Šis ir komplekss jautājums un viennozīmīgas atbildes nav. Es varu tikai uzrakstīt savus novērojumus un secinājumus, ilgstoši strādājot ar bērniem un jauniešiem. 

Ikviens bērns veidojas savādāk. Katram nāk līdzi savi gēni un rakstura iezīmes. Viens spēj viegli panest stresu, cits pie pirmās stresa situācijas zaudē spēju koncentrēties. Viens ir dzimis līderis un pavelk pārējos, cits labāk paskatās no malas un izdara secinājumus. 

Bērni spēj analizēt un veidot savu sapņu pasauli, tomēr mērķu izlikšana un to mērķtiecīga piepildīšana ne katram ir pa spēkam. Ja lielais sapnis "puslīdz" skaidrs, tad vecākiem un pedagogiem ir jāpalīdz izlikt mazie mērķīši, kurus soli pa solim piepildīt, katru mazo uzvaru ievērojot un atzīmējot. 

Mana pārliecība ir dzelžaina - katram bērnam blakus ir vajadzīga uzticības persona. Vai tā ir mamma vai tētis, vai treneris, vienalga, bet blakus ir jābūt cilvēkam vai cilvēkiem, kam bērns vai jaunietis uzticas. Un šo uzticību vajag novērtēt un respektēt. 

Tātad - sapņo pats, bet piepildīt - palīdzam!

Autors: Reinis Strupovičs

Nometņu vasaras

Jāsāk ar to, ka nometnes rīkoju jau 11 gadus un ir uzkrāta zināma pieredze. Arī pati nometne ir samērā unikāla un no sporta skolu nometnēm atšķiras ar to, ka tajā piedalās dažāda vecuma, dzimuma un meistarības pakāpes bērni un jaunieši. Uz nometni brauc maksimums 20 sportisti, kā arī vismaz 5 treneri, kas nodrošina ļoti individuālu un konstantu uzmanību katram censonim.

Šī individuālā pieeja katram audzēknim ir tieši tas, kas manis rīkotās nometnes atšķir no citām. Un tieši nedalītā uzmanība katram audzēknim palīdz ieraudzīt katra sportista vājās puses un tās mēģināt pilnveidot. 

Pēdējās divas vasaras kā nometņu maratons

Manuprāt, nometnes ir neatņēmama jauniešu attīstības sastāvdaļa. Tās ir vajadzīgas ikkatram jaunietim. Īpaši tiem, kas sportu saredz kā savas dzīves aicinājumu. Tomēr, pēdējie divi gadi ir parādījuši, ka dažādu apstākļu dēļ, nometnes tiek rīkotas neapdomīgi un pārspīlēti daudz. Jaunieši pavada lielāko daļu vasaras dažādās nometnēs un šobrīd ir sajūta, ka sporta skolu treneri mēģina atpelnīt pandēmijas laikā iekavētos ienākumus, nevis rūpējas par savu audzēkņu sportisko attīstību.

Mans mērķis nav nomelnot sporta skolu un treneru darbu. Par to samaksu ko viņi saņem un paspēj vēl ik pa laikam izaudzināt kādu labu spēlētāju, es tiešām novelku cepuri viņu priekšā. Taču, mani satrauc tieši pēdējo divu gadu tendence. 

Kāpēc tieši tagad tik redzami pieaug nometņu skaits?

Aptaujājot vairākus vecākus, uzzināju, ka nometnes esot ar vidēju vai zemu slodzi un cilvēku daudzums ir tik liels, ka nemaz konstruktīvs treniņu process nenotiek. Sanāk, ka nometnes tiek rīkotas vairāk, taču ar zemāku intensitāti. 

Tik un tā man līdz galam nebija saprotams kāpēc šāda tendence, līdz brīdim, kad uzzināju, ka no 2020 gada nometnes vadītājam, jeb galvenajam trenerim tiek maksāti papildus 50 Eur dienā un jebkuram citam trenerim 30 Eur par katru nometnē pavadīto dienu. 

Un atkal, nevienu nenosodu par vēlmi papildus nopelnīt, taču nejau uz bērnu veselības vai viņu attīstības kvalitātes rēķina. Domāju, ka tas nav pareizi! 

Bērnu vecākiem ieteiktu rūpīgi sekot līdzi bērnu attīstības procesam un izvērtēt vai visas nometnes ir vērts apmeklēt. Ja vecāki paši nav sporta nozares speciālisti, tad ieteiktu atrast uzticības personu, kas pastāstīs par slodžu samērīguma nozīmību, bērnu ilgtermiņa attīstību un vecumposmu fizioloģiju. Sporta skolas treneris to pastāstīt nevarēs, jo viņam fiziski nebūs laika pievērsties individuāli katram audzēknim. 

Autors: Reinis Strupovičs

Līdzsvars

Pacietīgi uz vispusību, vai riskēt un uz visu banku?

Audzinot jauno paaudzi bieži sastopos ar situācijām, kad vecāki īsti neizprot sporta būtību. Faktiski, ir divi ceļi - tautas sports, jeb vispusīgi attīstīts un veselīgs jaunietis, kurš sasniedz labus rezultātus visās jomās (sports, mācības, hobiji, attiecības utt.). Un profesionālās ievirzes ceļš, kad nopietni tiek organizēts darbs uz kādu specifisku sporta veidu, ar domu konkurēt augstā līmenī. 

Abi šie varianti vienlaicīgi nav iespējami!!!

Izvēloties pacietīgo un vispusīgo jaunieša attīstību tiek iegūts līdzsvars vairākās jomās un jaunietis aug diezgan veselīgā veidā. Tomēr jāatdzīst, ka tas vienlaikus nozīmē arī to, ka visdrīzāk nevienā no jaunā censoņa attīstības komponentēm netiks sasniegti apbrīnas vērti panākumi. Es lieku uzsvaru uz vārdu - visdrīzāk, jo nekad nevar pateikt 100%. Jebkuram jebkad ir iespēja apgāst manu teoriju, jo šis tomēr ir tikai mans subjektīvais viedoklis. 

Turpretī, liekot uzsvaru uz vienu konkrētu mērķi, tiek izjaukts attīstības līdzsvars, taču tiek dota  iespēja sasniegt visaugstākos rezultātus. Uzņēmoties šo risku, ir liels potenciāls, ka ceļā uz viena konkrēta rezultāta sasniegšanu var iedzīvoties dažādās nopietnās problēmās - traumas, kavētas mācības, pazaudēta bērnība utt. Tomēr, ja viss norit veiksmīgi, tad panākumi var būt prātam neaptverami.

Kurš ir mans ceļš? 

Šis jautājums ir ļoti sarežģīts. Nav gluži tā, ka ja izvēlos pacietīgo un līdzsvara attīstības scenāriju, tad garantēju izcilu jaunieti, kurš piepilda visus savus mērķus to darot pacietīgi un balansā. Ja šis jaunietis ir fantastiski apdāvināts ar fiziskām īpašībām un mīl sportu, tad izvēloties balansa ceļu viņš pazaudē iespēju aizsniegties līdz izcilībai kādā no sporta veidiem. Savukārt, ja ,relatīvi, vidēja līmeņa spotists visu uzsvaru liek uz profesionālo ievirzi, tad, manuprāt, šis risks nav attaisnojams un var neveselīgi ietekmēt viņa attīstību.

Jāatdzīst, ka lielākajā daļā gadījumu ar ko esmu saskāries vecāki ļoti loģiski un saprotoši pieiet šim jautājumam, izdarot pamatotas izvēles. 

Kurš gan nevēlas dot saviem bērniem labāko iespējamo attīstības iespēju? 

Autors: Reinis Strupovičs

Instruments nevis galamērķis

Aizdomājos par vienu savu potenciālo klientu, kas piezvanīja nedēļas sākumā un izteica vēlmi atbraukt pie manis no Rēžeknes ar meitu un, lai es novērtējot vai vispār viņai ir vērts trenēties basketbolā un, vai tur kaut kas "vispār" var sanākt!? Jūs būsiet pārsteigti cik bieži es saņemu šādus jautājumus.

Es, protams, varu novadīt nodarbības un pārsvarā arī to daru, bet vecākiem vienmēr silti iesaku koncentrēties uz to, vai bērnam patīk tas, ko viņš dara, nevis redzēt bērnu kā biznesa projektu.

Mans galvenais un svarīgākais ieteikums ir jau laicīgi paskaidrot, ka basketbols drīkst būt tikai kā instruments uz izcilību, nevis galamērķis.

Kazahstānas stepe

Laikā, kad spēlēju basketbolu profesionālā līmenī, sanāca izbaudīt diezgan daudz un dažādus piedzīvojumus. 

Divus gadus pavadīju diezgan eksotiskajā Kazahstānā. Atceros, kā vienā no ilgajiem braucieniem ar vilcienu (vidējais brauciena ilgums bija 2-3 dienas) uz kādu no vietējā čempionāta spēlēm, raugoties pa logu uz nebeidzamo stepi, nepameta sajūta, ka es neesmu savā vietā. 

Alga priekš tiem laikiem bija diezgan laba, taču sajūtas bija drausmīgas. Nespēju sevi piespiest izbaudīt basketbolu. Jutos tā itkā būtu nošķirts no ārpasaules un mana dzīve ir iepauzēta. Pelnu naudu, bet personīgā attīstība ir apaļa nulle.

Vai šis ir basketbols par kuru sapņoju bērnībā? Noteikti nē.  

Ļoti spilgti atceros, ka toreiz meklēju veidus, kā tikt no Kazahstānas prom. Arvien skaidrāk izkristalizējās manas patiesās vēlmes. Es vēlējos kaut ko vairāk. Iekšēji cerēju, ka esmu spējīgs uz kaut ko vairāk. Bet tā bija tikai klusa cerība, kuru piepildīt sanāca tikai pēc daudziem gadiem. Vēl ilgi mocījos un turējos pie šīs aplamās domas, ka basketbols ir viss,ko protu un mans liktenis jau ir nolemts. 

Otrā iespēja

Es pats un liela daļa apkārtējo mani vērtēja pēc panākumiem un sekmēm basketbolā. Lielā daļā gadījumu tas notiek jau no mazotnes un pavisam nemanāmi pārceļas jau uz pieaugušo vecumu un smadzenes nespēj pārslēgties uz citu realitāti. 

Ir smagi jāstrādā pie sevis, lai izmainīto šo domāšanas "paternu", jo augsta līmeņa sportists kopš sevi atceras, visu iekšējo labsajūtu un atzinību gūst caur sportu. 

Tikai brīdī, kad spēju sevi izmainīt un pamazām noticēt tam, ka esmu pietiekami labs arī bez basketbola, sākās pavisam jauna dzīve. Otrā iespēja!

Basketbols ir fantastisks sporta veids un ne par velti ir viens no populārākajiem sporta veidiem pasaulē, taču es no sirds aicinu vecākus un trenerus audzināt sportistus ar skaidru definīciju par to, kas tad īsti katra indivīda dzīvē drīkst būt basketbols - Instruments uz panākumiem bagātu dzīvi, nevis galamērķis! 

Un arī cilvēkiem, kuri savas atvases vēlas atvest pie manis notestēt vai ir vispār vērts turpināt trenēties, iesaku - noskaidrojiet vai bērnam patīk trenēties attiecīgajā sporta veidā. Ja patīk - atbalstiet, uzmundriniet un iedrošiniet. Netestējiet!

Autors: Reinis Strupovičs

Realitāte

Prātā palika zīmīgs teksts - No katras vecuma grupas iznāk maksimums 3 profesionālam līmenim gatavi spēlētāji. Es šim apgalvojumam pilnībā piekrītu. Latvija ir maz valsts un gadu no gada nevaram gaidīt jaunus NBA spēlētājus, taču maksimums 3 gatavi spēlētāji ir gaužām maz. Un šeit nav runa par augstākā līmeņa profesionāļiem. 

Tas parāda to, cik mikrobiska ir iespēja spēlēt augstā līmenī. Kur nu vēl ar to nodrošināt sev iztiku vai izveidot iekrājumus visai dzīvei. Ir jāsakrīt ļoti daudziem faktoriem, lai izveidotos konkurētspējīgs basketbolists. Talants, darba spējas, mentālā izturība un labi gēni ir tikai daži no svarīgākajiem aspektiem, kas veicina spēcīga sportista izaugšanu un ilgtermiņā veiksmīgu attīstību. Lai viss sakristu ir jānotiek brīnumam. Burtiski - brīnumam!

Vecāki jau kaļ plānus

Ar nelielu izbrīnu raugos uz jauno sportistu vecākiem, kas ir pārliecināti, ka tieši viņu atvase jau ir ceļā uz lielajiem panākumiem. Ikdienā strādājot ar jauniešiem redzu cik tālu no realitātes ir šo audzēkņu vecāki un brīžiem pat viņu treneri. 

Latvijas mērogā nespējot rādīt sakarīgu sniegumu, tiek plānoti braucieni uz Spānijām, Francijām un vēl sazin kur. Uz jaunieti tiek izdarīts nevajadzīgs spiediens un neadekvātas ekspektācijas. Vienmēr uzsvēršu, ka svarīgākais ir jaunietim ieskaidrot, ka viņš ir pietiekami labs arī bez basketbola vai cita sporta veida panākumiem. Nedrīkst visu vērtību skalu laist caur sporta prizmu. Tas ir negodīgi pret jaunieti un ilgtermiņā var radīt nopietnas mentālās problēmas. Jā, ja viņš izsitās un aizvada veiksmīgu karjeru, piepilda sevi un beigās vēl nopelna naudu visai dzīvei, tad viss ir labi. Bet kā jau sākuma minēju, tie ir tikai mikrobiski procenti no visiem sportot gribētājiem. 

Ir jāmīl spēle

Bērniem un jauniešiem ir jāiemāca izprast spēli un to cik tā ir skaista un aizraujoša. Uzvara ir ļoti svarīga un uz to ir jāiet, taču ne par katru cenu un tas nebūt nav galvenais.

Veidojot vērtību sistēmu, kas sastāv tikai no atzinības par uzvarām un labākajiem panākumiem punktos un līderībā, veidojas jaunieši, kas nemāk zaudēt un nereti ir gatavi blēdīties, lai par katru cenu uzvarētu.

Amerikāņi mazajās grupiņās basketbolu spēlē bez uzvarētāja noskaidrošanas, savukārt Lietuvieši jau sešgadniekiem taisa turnīrus, kur ir statistika. Šīs divas galējības parāda, cik dažāda ir izpratne par to, kā veidot talantus un nākamos NBA "superstārus". Kādam variantam vairāk piekrīti Tu?

Kā tad ir būt profesionālim?

Ja tomēr notiek brīnums un sanāk aizspēlēties līdz profesionālajam basketbolam, tad iespaidu spektrs ir ļoti plašs. No biznesa klases lidojumiem uz otru pasaules malu, līdz vilcienā pavadītām dienām Azijas stepē. No neaizmirstamām uzvarām līdz kaunpilniem zaudējumiem. Tomēr tam visam pa priekšu iet cilvēki. Lai arī es personīgi nekad tā arī neaizspēlējos līdz augstākā līmeņa basketbolam, tomēr cilvēki un draudzības, kas gadījās manā ceļā ir uz mūžu neaizmirstamas. Kultūras un dzīvesveidi katrā valstī atšķiras un to izbaudīt ir tiešam skaisti.

 Basketbols man nedeva iztiku uz mūžu vai slavu kā Latvijas sporta veiksminiekam, taču mana bagātība ir cilvēki, kurus satiku. Zināšanas un pieredze. Mērķtiecība un neatlaidība. Varētu vēl saukt un saukt, taču viens ir skaidrs, basketbols ir foršs.

Autors: Reinis Strupovičs

Katrs savā tempā

Pavisam cilvēcīgi vieglāk ir sekot pavēlēm. Pavēles saņemam jau ļoti sen un pie tām ierindas Latvietis jau ir pieradis, taču prasītos pamazām veidot pašiem savu valsti. Savus spēcīgus un pašpietiekamus cilvēkus. Savus līderus. 

Padomju mantojums

Es uzskatu, ka hroniska nespēja pašiem noformulēt savu viedokli, izanalizēt un pieņemt racionālus lēmumus un, patiesi un no sirds uzticēties sev ir mūsu nācijas kopēja problēma. Esam sekotāju tauta un "varenā" Padomija ir veikusi lielu ieguldījumu, lai tas tā būtu. Ļoti ilgu laiku mūsu vecāki un vecvecāki dzīvoja pēc strikta scenārija. Bija lietas, kas obligāti jādara, obligāti jārunā un obligāti jāskatās. Pavisam nemanāmi, bet cilvēks vienkārši atrofējas un vairs pats nedomā. Tas rezultējās ar tautas vājumu un mugurkaula trūkumu. Viss ir slikti, bet darīt neko negribam. Šādu tekstu nākas dzirdēt un izjust diezgan bieži. 

Arī covid - 19 pandēmija parādīja mūsu tautas stulbumu. Nu piedodiet, bet aizliegt sportot brīdī, kad jāstiprina organismi ir klajš debīlisms. Un tieši tajā momentā izjutu cik maz ir darītāju.

Sports nav izņēmums

Vadošās sporta organizācijas klusēja visu pandēmijas laiku. Baidoties par saviem siltajiem krēsliem, bez iebildumiem tika īstenotas visas valdības iegribas. Un visvairāk fascinēja sporta skolu treneri, kuri pilnīgi nopietni "muļļāšanos" pa sniegu ziemā spēja nosaukt par treniņu procesu. Bet problēma jau ir dziļāka un to minēju sākumā - esam sekotāju tauta. Pandēmija tikai izgaismoja problēmas. Un atkal jau jāsaka - ka stāsts nav par pandēmiju! 

Sporta nozare strādā pēc veciem un sapuvušiem principiem. Visi vienā maisā un kurš iznāk ārā spējīgāks, tam ir paveicies un tas var iet tālāk. Pilnīgi bez individuālas pieejas un spējas analizēt katru kā personību. 

Katrs ir īpašs

Ikdienā ļoti daudz strādāju ar jauniešiem un mēģinu viņiem parādīt, ka katrs no viņiem ir īpašs. Man rūp katra audzēkņa sajūtas un viedoklis. Mēs spējam runāt un veidot veselīgu dialogu, nevis iedzenam jaunieti nesaprotamā hierarhijas virpulī, kuru viņš tā īsti nemaz neizprot. Dažkārt pat parasta parunāšanās ar jaunieti, iedod viņam pārliecību un uzlādē ikdienas problēmsituācijas uzveikt ar lielāku vieglumu. 

Nekad neaizmirsīšu jaunieti, kurš atzina, ka ar sporta skolas treneri gada laikā nav aprunājies nevienu reizi. Tas ir prātam neaptverami. Un es šeit tik daudz nevainotu trenerus. Pārsvarā sporta skolu grupas ir ļoti lielas līdz pat 30 audzēkņiem uz vienu treneri, tāka problēma ir sistēmā nevis kādā konkrētā trenerī. 

Privātais treneris kā risinājums

Sanāk tā, ka sporta skolu treneri strādā tikai ar, uz to brīdi, labākajiem bērniem un pārējie tikai eksistē. Manuprāt, diezgan absurda situācija un, tas būtu jāmaina. Risinājums noteikti ir privātais treneris un regulāri individuālie treniņi. Jā, sanāk nedaudz sevi pareklamēt, bet ja kāds var dot kādu labāku priekšlikumu, tad lūdzu. 

Tikai regulārs darbs pie audzēkņa individuālās meistarības savā sporta veidā var dot iespēju noķert vienaudžus. Sarunas un motivācija bērnu iedvesmo un motivē turpināt sportot un veido disciplīnu ikdienā. 

Un pats svarīgākais - viss tiek darīts individuāli izanalizējot katra vajadzības un tempu kādā strādāt. Nevis iemest visus vienā katlā un gaidīt, kurš izpeld. Tā diemžēl šobrīd notiek Latvijas sporta sistēmā.

Nebūsim sekotāji, bet mācāmies rīkoties paši. Neviens uz paplātes neko nepienesīs. 

Autors: Reinis Strupovičs