Nepareizi pareizais.
Lielākā daļa cilvēku ikdienā sev izvirza lielākus vai mazākus mērķus vai vienkārši cenšas darīt visu tā, lai sajustos labi. Arī miers un laime ir mērķis, kas mums katram ir svarīgs. Tāpat drošības sajūta un piederība rada izjūtu, pēc kuras mēs ļoti tiecamies. Gandrīz katram no mums šo mērķu sasniegšanai ir izveidojusies vīzija par to, kā tam būtu jānotiek. Šī iedomātā mērķu sasniegšanas stratēģija reizēm var būt strukturēta un plānveidīga, bet man šķiet, ka bieži tā balstās uz pilnīgu nejaušību. Mērķi it kā ir skaidri un mēs tos vēlamies sasniegt, bet nezinām, kā to izdarīt.
Sportistiem vārds mērķis ir ļoti labi zināms. Katru otro treniņu vai spēli treneris neskaitāmas reizes šo vārdu piemin dažādos kontekstos. Neprātīgā tiekšanās pēc rezultāta un iedomātu mērķu sasniegšanas rada gan labas, gan ne tik labas blakusparādības.
Bet kurš zina, kas ir labākais ceļš tieši priekš tevis?
Ir ļoti labi izvirzīt lielākus vai mazākus mērķus. Tas ir fakts. Bet jautājums ir – kurš to dara? Un ko nozīmē šo mērķu sasniegšana vai nesasniegšana?
Ja treneris jaunatnes basketbolā izvirza mērķi par katru cenu izcīnīt zelta medaļas, tad tas ir viņa personīgais mērķis. Treneris šo savu sapni uzspiež jaunajiem sportistiem. Rezultātā jaunie sportisti tiek pakļauti neadekvātam spiedienam un tiek pieļauta ļoti kritiska kļūda – netiek attīstīta individualitāte. Sportists bieži sāk izjust nepatiku pret sportu, jo prioritāte ir tikai uzvara, bet pazūd prieks par spēli, par kopā būšanu, par draudzību un par visu to, kas ir jaunatnes basketbola un bērnu sporta būtība.
Jauniešu mērķi var atšķirties, un ne vienmēr zelta medaļas ir galvenais. Iespējams, zaudējums un nekļūšana par labāko savā sporta veidā nozīmē atrast prieku citās dzīves jomās. Cilvēks var sajust īstu laimi no jaunām pasaules šķautnēm, kuras iepriekš nemaz nebija pamanījis. Kādas mums ir tiesības noteikt, kurš ceļš ir labākais tieši katram cilvēkam? Dažkārt kļūda vai neveiksme kļūst par īsto pagrieziena punktu un attīstības sākumu.
Pamati ilgtermiņa attīstībai
Ieejot nākamajā savas dzīves attīstības posmā jeb līmenī, bieži parādās bailes, nedrošība un neveiksmes sajūta. Tā ir maldinoša sajūta, jo ķermenis nevēlas atlaist veco. Pie ierastā ir pierasts, un jaunais biedē. Pat zemapziņā ķermenis protestē.
Jauniešiem būtu bieži jāskaidro šī fenomena būtība un maldinošā ietekme. Mērķi ir jāmēģina sasniegt, taču šajā procesā klupieni ir neizbēgami. Nākas piedzīvot cilvēku nodevību un neaptveramas skumjas, laižot prom veco. Lielākajā daļā gadījumu cilvēki nesasniedz mērķus nevis tāpēc, ka fiziski to nespēj, bet gan tāpēc, ka mentāli nav gatavi mainīties un ieiet nākamajā attīstības līmenī. Tas nozīmē ieiet zonā, kas nav komfortabla – viss ir jauns un biedējošs. Tieši šeit daudzi atmet ar roku un tālāk neiet.
Lai spētu izturēt grūtos brīžus, nepieciešama labi attīstīta mentālā bāze. Viens no pamatnoteikumiem ir spēja būt vienam. Komforts ar sevi un savām domām ir liela bagātība un priekšnosacījums ilgtermiņa attīstībai. Tas arī ir iemesls, kāpēc patiesi veiksmīgu cilvēku ir tik maz. Nav daudz tādu, kas spēj norobežoties no grūtībām un turpina iet uz priekšu.
Sports ir nākamais priekšnosacījums. Tā klātbūtne neticami sakārto domas. Fiziskā veselība ir pamatu pamats arī mentālajai veselībai.
Taču pats nozīmīgākais priekšnosacījums ir sapratne, ka neviens mērķis un plāns nevar beigties ar neveiksmi. Katra šķietamā neveiksme ir jaunas durvis, kas maina maršrutu, bet ne galamērķi. Neviena siena nav beigas – tā ir cita, iespējams, pavisam savādāka ceļa sākums.
Nebaidies
Man vienmēr ir šķitis unikāli, ka cilvēks ir tā uzbūvēts, ka bailes no neveiksmes un no tā, ko par mums padomās citi, var kļūt par pamatu tam, lai kaut ko nemēģinātu vai padotos.
Katram sportistam un katram cilvēkam ikdienā ir jāspēj izprast mērķu būtība. Nav pareizu vai nepareizu mērķu. Nav piepildītu vai nepiepildītu mērķu. Nav veiksmes vai neveiksmes. Ir tikai mācības un maršruta izmaiņas. Galamērķis būs tāds, kāds mums katram ir nepieciešams un pie kā strādājam.
Autors: Reinis Strupovičs