Instruments nevis galamērķis
Aizdomājos par vienu savu potenciālo klientu, kas piezvanīja nedēļas sākumā un izteica vēlmi atbraukt pie manis no Rēžeknes ar meitu un, lai es novērtējot vai vispār viņai ir vērts trenēties basketbolā un, vai tur kaut kas "vispār" var sanākt!? Jūs būsiet pārsteigti cik bieži es saņemu šādus jautājumus.
Es, protams, varu novadīt nodarbības un pārsvarā arī to daru, bet vecākiem vienmēr silti iesaku koncentrēties uz to, vai bērnam patīk tas, ko viņš dara, nevis redzēt bērnu kā biznesa projektu.
Mans galvenais un svarīgākais ieteikums ir jau laicīgi paskaidrot, ka basketbols drīkst būt tikai kā instruments uz izcilību, nevis galamērķis.
Kazahstānas stepe
Laikā, kad spēlēju basketbolu profesionālā līmenī, sanāca izbaudīt diezgan daudz un dažādus piedzīvojumus.
Divus gadus pavadīju diezgan eksotiskajā Kazahstānā. Atceros, kā vienā no ilgajiem braucieniem ar vilcienu (vidējais brauciena ilgums bija 2-3 dienas) uz kādu no vietējā čempionāta spēlēm, raugoties pa logu uz nebeidzamo stepi, nepameta sajūta, ka es neesmu savā vietā.
Alga priekš tiem laikiem bija diezgan laba, taču sajūtas bija drausmīgas. Nespēju sevi piespiest izbaudīt basketbolu. Jutos tā itkā būtu nošķirts no ārpasaules un mana dzīve ir iepauzēta. Pelnu naudu, bet personīgā attīstība ir apaļa nulle.
Vai šis ir basketbols par kuru sapņoju bērnībā? Noteikti nē.
Ļoti spilgti atceros, ka toreiz meklēju veidus, kā tikt no Kazahstānas prom. Arvien skaidrāk izkristalizējās manas patiesās vēlmes. Es vēlējos kaut ko vairāk. Iekšēji cerēju, ka esmu spējīgs uz kaut ko vairāk. Bet tā bija tikai klusa cerība, kuru piepildīt sanāca tikai pēc daudziem gadiem. Vēl ilgi mocījos un turējos pie šīs aplamās domas, ka basketbols ir viss,ko protu un mans liktenis jau ir nolemts.
Otrā iespēja
Es pats un liela daļa apkārtējo mani vērtēja pēc panākumiem un sekmēm basketbolā. Lielā daļā gadījumu tas notiek jau no mazotnes un pavisam nemanāmi pārceļas jau uz pieaugušo vecumu un smadzenes nespēj pārslēgties uz citu realitāti.
Ir smagi jāstrādā pie sevis, lai izmainīto šo domāšanas "paternu", jo augsta līmeņa sportists kopš sevi atceras, visu iekšējo labsajūtu un atzinību gūst caur sportu.
Tikai brīdī, kad spēju sevi izmainīt un pamazām noticēt tam, ka esmu pietiekami labs arī bez basketbola, sākās pavisam jauna dzīve. Otrā iespēja!
Basketbols ir fantastisks sporta veids un ne par velti ir viens no populārākajiem sporta veidiem pasaulē, taču es no sirds aicinu vecākus un trenerus audzināt sportistus ar skaidru definīciju par to, kas tad īsti katra indivīda dzīvē drīkst būt basketbols - Instruments uz panākumiem bagātu dzīvi, nevis galamērķis!
Un arī cilvēkiem, kuri savas atvases vēlas atvest pie manis notestēt vai ir vispār vērts turpināt trenēties, iesaku - noskaidrojiet vai bērnam patīk trenēties attiecīgajā sporta veidā. Ja patīk - atbalstiet, uzmundriniet un iedrošiniet. Netestējiet!