Katrs savā tempā
Esam pieraduši skatīties uz citiem un ieraudzīt kaut ko labāku vai pareizāku. Lai cik aplami tas nebūtu, spējam iztēloties scenāriju, kur citiem noteikti sanāk labāk, citi jūtas labāk un ir pārliecinātāki. Sekot nozīmē darīt lietas pareizi! Nu nezinu... Covid-19 pandēmija pierādīja cik ļoti maz spējam kritiski domāt, bet ne par pandēmiju ir stāsts. Pavisam cilvēcīgi vieglāk ir sekot pavēlēm. Pavēles saņemam jau ļoti sen un pie tām ierindas Latvietis jau ir pieradis, taču prasītos pamazām veidot pašiem savu valsti. Savus spēcīgus un pašpietiekamus cilvēkus. Savus līderus.
Padomju mantojums
Es uzskatu, ka hroniska nespēja pašiem noformulēt savu viedokli, izanalizēt un pieņemt racionālus lēmumus un, patiesi un no sirds uzticēties sev ir mūsu nācijas kopēja problēma. Esam sekotāju tauta un "varenā" Padomija ir veikusi lielu ieguldījumu, lai tas tā būtu. Ļoti ilgu laiku mūsu vecāki un vecvecāki dzīvoja pēc strikta scenārija. Bija lietas, kas obligāti jādara, obligāti jārunā un obligāti jāskatās. Pavisam nemanāmi, bet cilvēks vienkārši atrofējas un vairs pats nedomā. Tas rezultējās ar tautas vājumu un mugurkaula trūkumu. Viss ir slikti, bet darīt neko negribam. Šādu tekstu nākas dzirdēt un izjust diezgan bieži.
Arī covid - 19 pandēmija parādīja mūsu tautas stulbumu. Nu piedodiet, bet aizliegt sportot brīdī, kad jāstiprina organismi ir klajš debīlisms. Un tieši tajā momentā izjutu cik maz ir darītāju.
Sports nav izņēmums
Vadošās sporta organizācijas klusēja visu pandēmijas laiku. Baidoties par saviem siltajiem krēsliem, bez iebildumiem tika īstenotas visas valdības iegribas. Un visvairāk fascinēja sporta skolu treneri, kuri pilnīgi nopietni "muļļāšanos" pa sniegu ziemā spēja nosaukt par treniņu procesu. Bet problēma jau ir dziļāka un to minēju sākumā - esam sekotāju tauta. Pandēmija tikai izgaismoja problēmas. Un atkal jau jāsaka - ka stāsts nav par pandēmiju!
Sporta nozare strādā pēc veciem un sapuvušiem principiem. Visi vienā maisā un kurš iznāk ārā spējīgāks, tam ir paveicies un tas var iet tālāk. Pilnīgi bez individuālas pieejas un spējas analizēt katru kā personību. 
Katrs ir īpašs
Ikdienā ļoti daudz strādāju ar jauniešiem un mēģinu viņiem parādīt, ka katrs no viņiem ir īpašs. Man rūp katra audzēkņa sajūtas un viedoklis. Mēs spējam runāt un veidot veselīgu dialogu, nevis iedzenam jaunieti nesaprotamā hierarhijas virpulī, kuru viņš tā īsti nemaz neizprot. Dažkārt pat parasta parunāšanās ar jaunieti, iedod viņam pārliecību un uzlādē ikdienas problēmsituācijas uzveikt ar lielāku vieglumu.
Nekad neaizmirsīšu jaunieti, kurš atzina, ka ar sporta skolas treneri gada laikā nav aprunājies nevienu reizi. Tas ir prātam neaptverami. Un es šeit tik daudz nevainotu trenerus. Pārsvarā sporta skolu grupas ir ļoti lielas līdz pat 30 audzēkņiem uz vienu treneri, tāka problēma ir sistēmā nevis kādā konkrētā trenerī.
Privātais treneris kā risinājums
Sanāk tā, ka sporta skolu treneri strādā tikai ar, uz to brīdi, labākajiem bērniem un pārējie tikai eksistē. Manuprāt, diezgan absurda situācija un, tas būtu jāmaina. Risinājums noteikti ir privātais treneris un regulāri individuālie treniņi. Jā, sanāk nedaudz sevi pareklamēt, bet ja kāds var dot kādu labāku priekšlikumu, tad lūdzu.
Tikai regulārs darbs pie audzēkņa individuālās meistarības savā sporta veidā var dot iespēju noķert vienaudžus. Sarunas un motivācija bērnu iedvesmo un motivē turpināt sportot un veido disciplīnu ikdienā.
Un pats svarīgākais - viss tiek darīts individuāli izanalizējot katra vajadzības un tempu kādā strādāt. Nevis iemest visus vienā katlā un gaidīt, kurš izpeld. Tā diemžēl šobrīd notiek Latvijas sporta sistēmā.
Nebūsim sekotāji, bet mācāmies rīkoties paši. Neviens uz paplātes neko nepienesīs.
Autors: Reinis Strupovičs