Mentory - Blogs

Nepareizi pareizais.

Tue, 16 Sep 2025 12:00:00 +0000

Lielākā daļa cilvēku ikdienā sev izvirza lielākus vai mazākus mērķus vai vienkārši cenšas darīt visu tā, lai sajustos labi. Arī miers un laime ir mērķis, kas mums katram ir svarīgs. Tāpat drošības sajūta un piederība rada izjūtu, pēc kuras mēs ļoti tiecamies. Gandrīz katram no mums šo mērķu sasniegšanai ir izveidojusies vīzija par to, kā tam būtu jānotiek. Šī iedomātā mērķu sasniegšanas stratēģija reizēm var būt strukturēta un plānveidīga, bet man šķiet, ka bieži tā balstās uz pilnīgu nejaušību. Mērķi it kā ir skaidri un mēs tos vēlamies sasniegt, bet nezinām, kā to izdarīt.

Sportistiem vārds mērķis ir ļoti labi zināms. Katru otro treniņu vai spēli treneris neskaitāmas reizes šo vārdu piemin dažādos kontekstos. Neprātīgā tiekšanās pēc rezultāta un iedomātu mērķu sasniegšanas rada gan labas, gan ne tik labas blakusparādības.

Bet kurš zina, kas ir labākais ceļš tieši priekš tevis?

Ir ļoti labi izvirzīt lielākus vai mazākus mērķus. Tas ir fakts. Bet jautājums ir – kurš to dara? Un ko nozīmē šo mērķu sasniegšana vai nesasniegšana?

Ja treneris jaunatnes basketbolā izvirza mērķi par katru cenu izcīnīt zelta medaļas, tad tas ir viņa personīgais mērķis. Treneris šo savu sapni uzspiež jaunajiem sportistiem. Rezultātā jaunie sportisti tiek pakļauti neadekvātam spiedienam un tiek pieļauta ļoti kritiska kļūda – netiek attīstīta individualitāte. Sportists bieži sāk izjust nepatiku pret sportu, jo prioritāte ir tikai uzvara, bet pazūd prieks par spēli, par kopā būšanu, par draudzību un par visu to, kas ir jaunatnes basketbola un bērnu sporta būtība.

Jauniešu mērķi var atšķirties, un ne vienmēr zelta medaļas ir galvenais. Iespējams, zaudējums un nekļūšana par labāko savā sporta veidā nozīmē atrast prieku citās dzīves jomās. Cilvēks var sajust īstu laimi no jaunām pasaules šķautnēm, kuras iepriekš nemaz nebija pamanījis. Kādas mums ir tiesības noteikt, kurš ceļš ir labākais tieši katram cilvēkam? Dažkārt kļūda vai neveiksme kļūst par īsto pagrieziena punktu un attīstības sākumu.

Pamati ilgtermiņa attīstībai

Ieejot nākamajā savas dzīves attīstības posmā jeb līmenī, bieži parādās bailes, nedrošība un neveiksmes sajūta. Tā ir maldinoša sajūta, jo ķermenis nevēlas atlaist veco. Pie ierastā ir pierasts, un jaunais biedē. Pat zemapziņā ķermenis protestē.

Jauniešiem būtu bieži jāskaidro šī fenomena būtība un maldinošā ietekme. Mērķi ir jāmēģina sasniegt, taču šajā procesā klupieni ir neizbēgami. Nākas piedzīvot cilvēku nodevību un neaptveramas skumjas, laižot prom veco. Lielākajā daļā gadījumu cilvēki nesasniedz mērķus nevis tāpēc, ka fiziski to nespēj, bet gan tāpēc, ka mentāli nav gatavi mainīties un ieiet nākamajā attīstības līmenī. Tas nozīmē ieiet zonā, kas nav komfortabla – viss ir jauns un biedējošs. Tieši šeit daudzi atmet ar roku un tālāk neiet.

Lai spētu izturēt grūtos brīžus, nepieciešama labi attīstīta mentālā bāze. Viens no pamatnoteikumiem ir spēja būt vienam. Komforts ar sevi un savām domām ir liela bagātība un priekšnosacījums ilgtermiņa attīstībai. Tas arī ir iemesls, kāpēc patiesi veiksmīgu cilvēku ir tik maz. Nav daudz tādu, kas spēj norobežoties no grūtībām un turpina iet uz priekšu.

Sports ir nākamais priekšnosacījums. Tā klātbūtne neticami sakārto domas. Fiziskā veselība ir pamatu pamats arī mentālajai veselībai.

Taču pats nozīmīgākais priekšnosacījums ir sapratne, ka neviens mērķis un plāns nevar beigties ar neveiksmi. Katra šķietamā neveiksme ir jaunas durvis, kas maina maršrutu, bet ne galamērķi. Neviena siena nav beigas – tā ir cita, iespējams, pavisam savādāka ceļa sākums.

Nebaidies

Man vienmēr ir šķitis unikāli, ka cilvēks ir tā uzbūvēts, ka bailes no neveiksmes un no tā, ko par mums padomās citi, var kļūt par pamatu tam, lai kaut ko nemēģinātu vai padotos.

Katram sportistam un katram cilvēkam ikdienā ir jāspēj izprast mērķu būtība. Nav pareizu vai nepareizu mērķu. Nav piepildītu vai nepiepildītu mērķu. Nav veiksmes vai neveiksmes. Ir tikai mācības un maršruta izmaiņas. Galamērķis būs tāds, kāds mums katram ir nepieciešams un pie kā strādājam.

Autors: Reinis Strupovičs

Komforta zona – mānīgā drošība

Mon, 24 Mar 2025 10:05:00 +0000

Mēs visi kādreiz esam dzirdējuši par "komforta zonu". Tā ir vieta, kur jūtamies droši, pazīstami un paredzami. Tā ir ikdiena, kurā viss notiek pēc plāna — darbs, mājas, brīvdienas, ierastie hobiji. Tā ir vide, kur nav pārmērīga stresa, taču arī trūkst būtiskas izaugsmes. Šī komforta zona mūs aizsargā, bet vienlaikus arī ierobežo un pakāpeniski degradē.

Taču vai mēs esam šeit, šajā dzīvē, lai vienkārši eksistētu vai lai dzīvotu piepildīti?

Mana pārliecība ir šāda — piepildīta dzīve sākas brīdī, kad cilvēks regulāri un apzināti izvēlas pamest savu komforta zonu. Un nevis epizodiski vai nejauši, bet sistemātiski, ar skaidru nodomu un mērķi. Šī izvēle spēj mainīt visu — gan fizisko, gan garīgo, gan emocionālo stāvokli. Komforta zona šķiet kā droša oāze. Mēs tur atrodam rutīnu, zināmas situācijas, ierastus cilvēkus un, visbiežāk, samazinātu risku. Taču šeit slēpjas viens liels slazds — izaugsme šajā vidē nav iespējama.

Cilvēks, kurš ilgstoši paliek komforta zonā, agri vai vēlu sāk just iekšēju tukšumu — neapmierinātību ar sevi, dzīvi, attiecībām, darbu, ķermeni vai sasniegumiem. Un tas nav tāpēc, ka viss būtu slikti. Tieši otrādi — viss ir "ok", bet "ok" nav tas, kas piepilda. Patiesa piepildījuma sajūta rodas no izaicinājuma, attīstības un pārvarētām grūtībām.

Ārpus komforta zonas valda neziņa, bet arī brīvība

Izkāpšana no komforta zonas nozīmē ieiešanu nezināmajā. Tas var būt neērti, biedējoši, izaicinoši. Taču tieši šeit sākas īstā dzīve. Kad cilvēks pieņem lēmumu darīt kaut ko jaunu — uzstāties publiski, trenēties četras reizes nedēļā, uzsākt savu uzņēmējdarbību, apgūt jaunu valodu, pārtraukt toksiskas attiecības vai beidzot pateikt "nē" — viņš nostājas uz izaugsmes ceļa.

Un pats skaistākais — katru reizi, kad pārvaram diskomfortu, mūsu komforta zona paplašinās. Mēs kļūstam drosmīgāki, stiprāki, pašpārliecinātāki. Mēs pierodam pie diskomforta un sākam to pat meklēt, jo saprotam — tieši tur atrodas enerģija un progress.

Regulārs izaicinājums = stabila iekšējā sistēma

Ilggadējā darbā ar cilvēkiem esmu novērojis, ka tie, kuri apzināti rada sev nelielus ikdienas izaicinājumus, daudz labāk tiek galā ar lielajiem dzīves pārbaudījumiem. Viņiem ir augsta stresa tolerance, spēja ātri pielāgoties un saglabāt skaidru prātu sarežģītās situācijās.

Tas nozīmē, ka izaicinājums kļūst par treniņu nervu sistēmai, gribasspēkam un pašdisciplīnai.

Piemēram:

Ja katru rītu celies agrāk, nekā gribētos, tu trenē disciplīnu.
Ja reizi nedēļā dari ko tādu, kas liek justies neērti (piemēram, veic sen atliktu zvanu vai pavadi dienu bez sociālajiem tīkliem), tu attīsti mentālo elastību.
Ja regulāri sporto, pat tad, kad nav motivācijas, tu veido uzticību sev.
Un, visbeidzot, ja katru mēnesi izvēlies kādu jaunu mērķi ārpus ierastā, tu stiprini iekšējo stabilitāti caur ārējo diskomfortu.

Tā nav tikai pašizaugsmes prakse — tā ir dzīves filozofija.

Apzināta diskomforta stratēģija

No sirds cenšos iedrošināt cilvēkus ne tikai pārvarēt bailes vai būt drosmīgiem, bet veidot stratēģiju, kā regulāri integrēt diskomfortu savā dzīvē. Tikai tā tas kļūst par pastāvīgu attīstības instrumentu.

Savās apmācībās mācu izprast komforta zonas robežas, kā tās paplašināt soli pa solim un kāpēc tas ir svarīgi ikviena cilvēka lielāko mērķu sasniegšanai. Katrs cilvēks ir atšķirīgs, tāpēc katram nepieciešama sava pieeja — vienam tas būs fizisks pārbaudījums, otram emocionāls, vēl citam intelektuāls vai profesionāls.

Mani klienti nereti atzīst, ka, uzsākot šo procesu, sākumā izjutuši pretestību vai šaubas. Taču pēc dažām nedēļām — pašpārliecība, enerģija un dzīves garša atgriežas ar spēku, kas iepriekš bija zudis.

Kad cilvēks regulāri izvēlas diskomfortu, viņš kļūst brīvāks. Viņš atbrīvojas no bailēm — no citu viedokļa, no neveiksmes, no atteikuma, no slinkuma. Viņš kļūst atbildīgāks par savu dzīvi un spēj to veidot atbilstoši saviem ideāliem. Un, kas ir interesanti — dzīve kļūst nevis grūtāka, bet vieglāka. Jo tu trenē sevi būt klātesošam, elastīgam, stipram. Tu iemācies tikt galā. Tu vairs nebaidies no pārmaiņām. Tu radi notikumus, nevis gaidi, kad tie notiks ar tevi.

Dzīve ārpus komforta ir dzīve ar jēgu

Visbeidzot, atcerēsimies: dzīvē ir divi ceļi — viens ved uz komfortu, otrs uz piepildījumu. Retāk izvēlētais ceļš ir grūtāks, taču tas nes sev līdzi daudz vairāk jēgas, mērķtiecības un dziļuma. Ja vēlies justies dzīvs, būt sava potenciāla labākā versija un iedvesmot citus, tad regulāra atrašanās ārpus komforta zonas nav izvēle — tā ir nepieciešamība.

Un, ja šodien jūties mazliet neērti — tad, iespējams, tu esi uz pareizā ceļa.

Autors: Reinis Strupovičs

Jauniešu basketbols Latvijā: Talantu kalve vai neizmantota iespēja?

Fri, 10 Jan 2025 14:55:00 +0000

Bieži dzirdams, ka Lietuvā basketbols ir kā reliģija. Gribas teikt, ka arī Latvijā situācija ir līdzīga. Basketbols ir kļuvis tik populārs, ka gandrīz katra sporta skola var lepoties ar simtiem jauniešu, kuri ir gatavi cītīgi trenēties un sapņo kādu dienu kļūt par augstākā līmeņa basketbola zvaigznēm. Tā nav nejaušība, bet gan mērķtiecīgs darbs un mīlestība pret šo neatkārtojamo spēli.

Basketbols latviešiem piestāv. Spēle pati par sevi ir ļoti ātra, dinamiska un fiziska. Basketbolu var spēlēt diezgan agresīvi, un gan spēlētāji, gan treneri var izpausties verbāli, taču izkauties savā starpā vai ar pretinieku ir aizliegts. Tas atspoguļo latviešu mentalitāti – daudz sūdzēties un diskutēt, bet īsti konfliktā neiesaistīties. Šis, protams, ar nelielu ironiju. Tomēr jāatzīst, ka basketbola kultūra Latvijā ir ievērojami augusi. Jaunieši spēlē saturīgi un nosvērti. Aug daudz talantīgu spēlētāju, un šķiet, ka basketbola nākotne ir drošās rokās. Taču paliek jautājums – vai Latvija pilnībā izmanto savu potenciālu nākotnes basketbola zvaigžņu attīstībā?

Treniņu vide un infrastruktūra

Latvija ir bijusi nozīmīgs spēlētājs pasaules basketbola vēsturē, sākot ar mūsu "Sapņu komandas" uzvaru 1935. gada Eiropas basketbola čempionātā. Mūsdienās Latvija regulāri piedalās Eiropas un pasaules čempionātos gan pieaugušo, gan jauniešu līmenī. Tas apliecina, ka mūsu valstī basketbolu spēlēt māk. Taču jāpiemin, ka daudzi potenciālie nākotnes Latvijas izlases spēlētāji un spēlētājas izvēlas savas prasmes pilnveidot ārzemēs. Kāpēc tā? Vai Latvijā trūkst sporta infrastruktūras? Vai ir slikti treneri? Maz konkurences? Nepietiekams treniņu process?

Šķiet, ka pa druskai no visa. Sporta skolās bērni un jaunieši vienā grupā trenējas apmēram 20 cilvēku uz vienu treneri. Tas jau pats par sevi ir neproduktīvs treniņu modelis. Taču vēl lielāka problēma ir tā, ka sporta skolu treneri bieži dusmojas un neatbalsta spēlētāju vēlmi trenēties individuāli. Rezultātā rodas absurda situācija – paši nevar un citiem neļauj!

Būtu jāņem piemērs no ārzemēm, kur katrai akadēmijai ir savi individuālie treneri. Individuālie treniņi viens uz viens ar treneri ir ne tikai vēlami, bet obligāti. Iespējams, tieši tāpēc mūsu basketbola talanti agrīnā vecumā izvēlas doties uz ārzemēm. Otrs nozīmīgs faktors ir treneru neizglītotība. Latvijā ir vairāki izcili treneri, uz kuriem jāskatās ar apbrīnu un cieņu. Viņu harizma un profesionalitāte ir tikai daļa no tā, kas viņus izceļ. Taču tādu treneru ir maz. Latvijā ir izveidojusies bīstama situācija – bērnus un jauniešus trenē cilvēki, kuriem nav augstākās izglītības. Daži strādā pēc 6 mēnešu treneru kursiem, bet citi vispār nav ieguvuši sertifikāciju. Valsts kvalitātes dienests ir tieši atbildīgs par šo situāciju, taču problēmu ignorē, sakot, ka treneru jau tā trūkst un stingrākas prasības situāciju tikai pasliktinātu. Bet vai mēs sūtītu savu bērnu pie ārsta, kurš nav pilnībā kvalificēts? Atbilde ir skaidra.

Rezultāts – strādājot kopā

Latvija ir maza valsts. Sadrumstalotais finansējuma modelis un dažādie viedokļi kavē efektīvu rīcību ar ierobežotajiem resursiem. Šeit runa nav tikai par finansēm – arī cilvēkresursi ir ierobežoti. Talantīgu un strādāt gribošu basketbolistu un treneru ir maz. Lai veiksmīgi attīstītu Latvijas basketbola vidi, mums visiem jāstrādā kopā. Plecu pie pleca, lai jaunieši nebrauktu prom uz viduvēja līmeņa ārzemju skolām vai akadēmijām, kur viņi ir tikai statistikas vienība. Diemžēl daudzi aizbrauc jau 14–15 gadu vecumā, un tam tā nevajadzētu būt.

Manuprāt, katram jādara savs darbs. Atbildīgajām ministrijām jāizstrādā sakarīgi finansējuma modeļi sportam un infrastruktūrai. Ar labākiem finanšu nosacījumiem treneru rindas papildinātu izglītoti un kompetenti speciālisti. Šie treneri savukārt veidotu ciešāku sadarbību ar individuālo treniņu organizētājiem, saprotot, ka katra bērna vai jaunieša laiks ir vērtīgs.

Jāpiebilst, ka arī individuālo treniņu organizatoriem jānodrošina kvalificēti treneri.

Ja mēs visi kopā spētu veidot šādu darbības struktūru, Latvijas basketbols beidzot varētu teikt, ka izmanto savas iespējas. Šobrīd to diemžēl pateikt nevaram.

Autors: Reinis Strupovičs

Skatiens patiesībai acīs

Thu, 21 Nov 2024 17:53:00 +0000

Jebkura basketbolista ceļš uz panākumiem ir stāsts par personīgo izaugsmi, neatlaidību un dziļi sakņotu vēlmi sasniegt kaut ko lielāku. Tas nav tikai stāsts par sporta disciplīnu – tas ir dzīvesveids, kas izaicina un attīsta spēju ne tikai sacensties, bet arī kļūt par labāku cilvēku. Bet kāpēc censties sasniegt augstu līmeni šajā spēlē? Vai tas ir tikai stāsts par medaļām un slavu, vai arī par kaut ko vairāk?

Kāpēc censties?

Augsts basketbola līmenis prasa gandrīz pārcilvēcīgu disciplīnu un milzīgu laika un darba ieguldījumu. Taču šis ceļš ir daudz vairāk nekā tikai fiziska piepūle. Tas ir instruments, kas palīdz saprast, kas tu esi un uz ko patiesībā esi spējīgs. Kad tu izvirzi sev augstus mērķus, tu mācies tikt galā ar neveiksmēm, kritieniem un sāpēm – dzīves sastāvdaļām, no kurām nevar izvairīties ne sportā, ne ārpus tā.

Panākumu sasniegšana basketbolā nav tikai par rezultātu uz tablo, bet arī par procesa izpratni un tā iemācīšanos. Tu mācies pārvarēt sevi, sadarboties ar citiem un kļūt mentāli izturīgāks. Kāpēc censties? Tāpēc, ka tas, ko tu iemācies šajā ceļā, kalpo tev visā dzīvē.

Vai censties ir jēga?

Šis ir jautājums, kas tiek uzdots bieži. Patiesībā tas visbiežāk ir emocionāls un nepamatots jautājums. Jēga censties ir dziļi saistīta ar mērķiem un motivāciju. Ja tavs vienīgais mērķis ir slava vai bagātība, tad, iespējams, tu ātri vien zaudēsi interesi un spēku cīnīties, jo ne viss vienmēr notiek pēc plāna. Taču, ja tavs mērķis ir kļūt par labāko savā jomā, tad, pat ja neiegūsi profesionāla spēlētāja statusu, tu būsi kļuvis par uzvarētāju savā dzīvē.

Taču realitāte ir tāda, ka ne visi sasniedz virsotni. Kāpēc? Dažiem pietrūkst talanta, citiem – mentālās izturības. Visbiežāk panākumus nosaka nevis tikai fiziskais potenciāls, bet arī tas, cik dziļi cilvēks ir gatavs saprast un pieņemt savus ierobežojumus un strādāt ar tiem.

Kad atmest augstos mērķus?

Brīdis, kad jāsāk pārvērtēt savi mērķi, pienāk tad, ja sasniegumi vai izvirzītie uzdevumi rada vairāk posta nekā izaugsmes. Dzīve ir pilna kompromisu, un reizēm, pat neatmetot sapni, var būt nepieciešams mainīt pieeju vai prioritātes.

Tas nenozīmē padoties, bet gan būt godīgam pret sevi. Ja mērķis ir tikai ārēja spiediena rezultāts, nevis iekšēja vēlme, tad tas agri vai vēlu kļūs par smagu nastu. Bet, ja tu dari to, ko mīli, pat tad, ja nesasniedz profesionālas virsotnes, tu vari justies piepildīts un apmierināts ar savu ceļu.

Kāpēc vieniem izdodas, bet citiem nē?

Basketbolā, tāpat kā dzīvē, talants un piepūle nav vienīgās panākumu sastāvdaļas. Daži spēlētāji, kuri šķietami neko daudz nedara, izceļas ar dabiskiem talantiem – fiziskiem dotumiem vai ātru pielāgošanās spēju. Viņiem šķiet, ka viss nāk viegli. Taču ir arī citi, kuriem ir fantastiska atdeve, bet kuri nekad nesasniedz savus mērķus. Iemesls tam ir sarežģīts. Panākumus nosaka ne tikai darbs un talants, bet arī mentālais stāvoklis, vide, kurā cilvēks aug, un pat nejaušība. Dažreiz šķiet, ka dzīve ir netaisnīga, taču tas nedrīkst kļūt par attaisnojumu atteikties no centieniem.

Basketbolista ceļš uz panākumiem nav lineārs. Tas ir ceļš, kurā nākas tikt galā ar vilšanos, neveiksmēm un šaubām. Taču tas ir arī ceļš, kas piedāvā neiedomājamus piedzīvojumus un gandarījumu. Lai cik grūti tas būtu, svarīgākais ir saprast, kāpēc tu to dari. Kad mērķi ir skaidri un motivācija nāk no iekšējās pārliecības, neviens šķērslis nav nepārvarams. Un pat tad, ja tu neiegūsti zeltu, tu iegūsti kaut ko daudz vērtīgāku – spēju kļūt par labāko sevis versiju.

Autors: Reinis Strupovičs

Nodoms

Mon, 14 Oct 2024 12:20:00 +0000

Domās apsvērts lēmums, apņemšanās (parasti ko darīt, veikt); arī iecere. Apmēram tāda ir vārda - nodoms, definīcija.

Ejot cauri dzīvei, katrs no mums, tieši vai netieši, sastopas ar šo vārdu. Parasti tas notiek bērnībā, kad sākam meklēt lietām jēgu un pamatojumu. Arī sportists agri vai vēlu nonāk situācijā, kad ir jāuzdod sev jautājums - ar kādu nodomu es visu šo daru?

Spēlītes ar likteni

Pieņemsim, ka tipiskam jaunietim neizbēgami pienāks laiks, kad ikdienā kāds no apkārtējiem draugiem vai paziņām piedāvās uzpīpēt. Pieņemsim, ka tas notiks tīņa gados un jaunietis neatteiksies. Vai šis jaunietis būs izdarījis kaut ko briesmīgu? Vai šis jaunietis neatteiksies arī no pirmā aliņa un pēc tam arī kāda stiprāka dzēriena? Pieņemsim, ka viņš uzpīpēs arī zālīti. Varbūt kāds piedāvās arī ripas vai kokaīnu, bet tur pārsvarā veselais saprāts nedaudz liks bailēs sastingt un atteikties. Pilnīgi bez domāšanas jaunieši ielaidīsies intīmos sakaros, un arī šādos momentos ieslēgsies kaut kur dzirdēts teksts par prezervatīvu.

Viss augstāk minētais ir kā garants katra jaunieša dzīvē, un to visu mūsdienu jaunatne dara katru dienu. Arī jūsu bērni, mazbērni un jūs paši tā darījāt. Jā, to sauc par jaunību! Mēs visi darījām blēņas un darīsim blēņas. Ir, kas nekad neizaug, un ir, kas no tā visa izvairās, bet lielākā daļa šīm situācijām iet cauri, un jautājums paliek tikai viens – cik liela ir iespēja, ka jaunietis šim visam izies cauri sveiks un vesels?

Lēmums atrast jēgu

Visa pamatā tomēr ir runāt ar bērniem un jauniešiem. Neuzskatīt, ka visam vienmēr ir jāiziet cauri, un palīdzēt viņiem zināt, nevis gaidīt, kad paši sapratīs. Jo tad, kad sapratīs paši, iespējams, jau būs iegūta kāda bērnības trauma vai slikta pieredze.

Parasti aicinu vecākus saviem bērniem palīdzēt pieņemt lēmumu. Lēmums var būt pavisam triviāls, piemēram, sakrāt naudu, iemācīties spēlēt šahu vai piepumpēties 100 reizes. Lēmums liek saspringt un iemāca koncentrēties uz mērķu sasniegšanu.

Tad, kad mazie mērķīši sasniegti, lēnām var sākt domāt par nodomu, jēgu un lielajiem mērķiem. Šie momenti katra jaunieša vecumā ir vitāli svarīgi, jo lielās lietas dod pamatu visai dzīvei. Lielie nodomi, mērķi un jēga neļaus ieslīgt depresijā vai sliktu lēmumu bezdibenī. Nodoms par kaut kā liela sasniegšanu var palīdzēt jaunietim nesatikt vai pat atteikties no bezmērķīgiem cilvēkiem. Pats labākais ir tas, ka ar labu nodomu jaunietis pats vēlēsies kļūt veiksmīgs. Nebūs nepieciešama nekāda pierunāšana vai lekciju lasīšana. Jaunietis pats vēlēsies pilnveidoties un brīžiem pat uz pārspīlēšanas robežas.

Balanss

Vecumposmu fizioloģijā bērni un jaunieši no 13 līdz 16 vai pat 18 gadu vecumam ir neapturami, ja sajutīs skaidru vīziju un mērķi. Šis ir vecums, kad jaunieti var nākties nedaudz sabremzēt un nomierināt.

Ja runājam par sportu, tad šajā vecumposmā jaunieši gūst visvairāk savainojumu. Ķermenis lēnām nobriest, un svars kļūst lielāks. Sacensību ir daudz, un, ja ir skaidri mērķi un nodoms, tad jaunieša motivācija ir ļoti liela. Ir svarīgi, ka arī šajā posmā jaunietis daudz var runāt gan ar vecākiem, gan mentoriem un, protams, treneriem. Ja komunikācija ir bieža un konstruktīva, tad jaunietis sajutīs sev apkārt spēcīgu atbalsta sistēmu, kas var būt kā neatsverams atbalsts sekmīgā bērna vai jaunieša attīstībā.

Visa pamatā ir klātesamība

Pie katra cilvēka ikdienas gaitām klāt stāvēt nav iespējams. Bērns vai jaunietis būs spiests pats pieņemt lēmumus un iet cauri dzīvei tā, kā pats uzskatīs par pareizu. Būs labie brīži un būs arī sliktie brīži, taču pieaugušajiem ir jābūt klāt un pieejamiem. Tas ir pats galvenais!

Mīļie vecāki, mentori un treneri – lūdzu, esiet pieejami, klātesoši un gatavi palīdzēt katram bērnam un jaunietim atrast viņa unikālo nodomu!

Autors: Reinis Strupovičs

Uzmanība kā dopings

Wed, 24 Jul 2024 13:28:00 +0000

Pavisam ikdienišķi sērfojot sociālo mediju plašumos uzdūros bildei, kurā redzama diezgan liela grupa ar basketbolu spēlēt gribētājiem, treneriem un cita veida censoņiem. Pirmā doma bija par to, cik labi un veiksmīgi veidots sporta pasākums, ja jau var sapulcināt tik kuplā skaitā jauniešus. Otrā doma – jāpapēta tuvāk kas tas par pasākumu. Secināju, ka tie ir individuālie basketbola prasmju treniņi grupā. Ievēroju, ka paši viņi sevi dēvē par individuālo basketbola treniņu rīkotājiem. Esot individuāla un personīga attieksme katram audzēknim. Apskatīju vēlreiz bildi un izlēmu saskaitīt cik ir audzēkņi un cik treneri. Saskaitīju 56 audzēkņus un 3 trenerus. (Par treneriem saucu tikai tos, kuriem ir vajadzīgā izglītība, ne tikai attiecīgo sporta nodarbību organizētāju krekliņš).

Radās vairāki jautājumi – Vai vairāk nekā 50 audzēkņi uz 3 treneriem ir pietiekami personīga attieksme? Vai ir iespējams veltīt audzēkņiem pietiekami daudz uzmanības, lai panāktu reālu progresu un jēgu no nodarbības? Vai arī ar labu mārketingu sapulcināt vairāk nekā 50 audzēkņus vienlaicīgi ir finansiāli izdevīgāk? Uz šiem jautājumiem centīšos atbildēt šajā bloga rakstā.

Individuālo basketbola prasmju treniņš grupā nav individuālais basketbola treniņš

Individuālo prasmju treniņš grupai nozīmē - vienlaicīgi, neierobežotam skaitam audzēkņu, darbošanās pie individuālo basketbola prasmju attīstīšanas.

Šādus treniņus bieži vada lielai grupai basketbolistu un tos, parasti, vada no viena līdz četriem treneriem. Savukārt, individuālie basketbola treniņi ir tādi, kuros visa trenera uzmanība tiek veltīta ļoti mazam, konkrētam, skaitam audzēkņu. Parasti tie ir no viena līdz četriem audzēkņiem.

Nekad neesmu apgalvojis, ka individuālo basketbola prasmju treniņi, kādai atsevišķai grupai, nebūtu lietderīgi. Visu bērnību sporta skolās darbojāmies tikai un vienīgi tādā veidā. Šādiem treniņiem ir gan plusi, gan mīnusi. Runājot par ieguvumiem trenējoties grupā jāmin, ka bērni attīsta socializēšanās prasmes un komandas darba prasmes. Vēl noteikti lietderīgi ir tas, ka darbojoties lielā grupā bērns iemācās pats pieņemt lēmumus, jo treneris savu uzmanību un padomu sniedz tikai pašiem labākajiem vai, pašiem sliktākajiem. Tie parasti ir maksimums četri audzēkņi. Pārējie ir spiesti darboties samērā autonomi.

Kā lielākais mīnuss, protams, ir lēnais progress un nepareizi iemācītas pamatlietas. Ja audzēknis darbojās lielā grupā, tad neizbēgami viņš daudzas lietas mācīsies pašmācības ceļā, jo, kā jau iepriekš minēju, trenera uzmanība būs ļoti limitēta. Šādā situācijā treneris savu uzmanību veltīs tikai aptuveni četriem audzēkņiem no visas grupas un pārējie, faktiski, tikai eksistē un bumbo pakaļ pārējiem.

Ja runājam, konkrēti, par jauno basketbolistu indiviuālajām basketbola prasmēm, tad darbojoties grupā progress ir ļoti lēns. Zaudē pilnīgi visi audzēkņi. Labākajiem sliktākie maisās pa kājām, bet sliktākajiem nav iespēju noķert labākos un treneris viens ar visu netiek galā.

Savukārt, individuālais basketbola treniņš ir – viens treneris un, maksimums, četri audzēkņi. Progress ir ātrs un prognozējams. Trenera uzmanība ir nepārtraukta, līdz ar to spēlētājs ļoti strauji iegūst konkurētspējības priekšrocības starp saviem vienaudžiem. Individuālā uzmanība ļauj trenerim labāk izprast spēlētāja psiholoģiskās vajadzības, tādējādi palīdzot attīstīt mentālo izturību un stratēģisko domāšanu. Treneris, kas velta daudz laika vienam konkrētam spēlētājam, var sniegt spēcīgu motivāciju un būt kā mentors, palīdzot spēlētājam saglabāt augstu motivācijas līmeni un izvirzīt mērķus.

Problēma ar bērnu vecāku maldināšanu

Skaidrs, ka individuālo basketbola nodarbību rīkošana, kur trenējas maksimums četri audzēkņi ir salīdzinoši dārgs prieks. Ir jānoīrē vesela zāle, jāalgo treneris, jāmaksā nodokļi utt. Turpretī, organizēt nodarbības lielā grupā ir finansiāli izdevīgāk.

Nav jau nekāda vaina, ja kāds rīko individuālo basketbola prasmju grupas nodarbības. Tas ir labāk nekā tad, ja bērns visu dienu nosēž pie planšetes vai telefona. Bet, ja kāds izlemj šādas nodarbības rīkot, tad tās nevar pozicionēt kā individuālos treniņus un izmantot sekojošus saukļus – PERSONĪGA UZMANĪBA, INDIVIDUĀLA PIEEJA, MAKSIMĀLA ATTĪSTĪBA. Tā ir vistīrākā vecāku maldināšana, jo vecāki, kuri nav saistīti ar basketbolu, nodomā, ka šie saukļi ir patiesība. Šādi saukļi piederās tikai un vienīgi pie individuālajiem basketbola treniņiem, vienam trenerim darbojoties maksimums ar četriem audzēkņiem. PUNKTS!!!

Mīļie vecāki, neuzķerieties uz skaistiem lozungiem. Domājiet kritiski. Ne tikai par audzēkņu skaitu treniņā, bet arī par treneru kvalitāti, jo, ja treniņš tiešām ir individuāls, izcilā variantā, pie sertificēta sporta speciālista ar lielu pieredzi basketbolā, tad šāds treniņš ir kā vislabākais dopings pasaulē.

Autors: Reinis Strupovičs

Viss atduras pret patiesu vēlēšanos

Tue, 30 Apr 2024 14:00:00 +0000

Visiem sen zināma patiesība ir tā, ka pie dažāda veida grūtībām apstāties neļaus tikai un vienīgi patiesa vēlme sasniegt iecerēto rezultātu. Iespējams, kādu laiku spēsiet darīt to, ko Jums liek, taču agri vai vēlu tieši vēlēšanās būt attiecīgajā vietā, dos ilgtermiņa rezultātus un palīdzēs sasniegt iecerēto.

Izcilības formula: Talants + Darbs + Vēlēšanās

Ikdienā darbojoties ar dažāda vecuma, dzimuma un meistarības pakāpes basketbolistiem, redzu, ka, patiesībā, mums Latvijā ir ļoti daudz talantīgu basketbolistu. Ir skaidri redzams, ka Latvijā mīl basketbolu un no paaudzes uz paaudzi tiek audzināti nākamie talanti. Visbiežāk šie jaunie talanti ir ar pareizajām vērtībām un nepieciešamajām darba spējām. Vecāki savos bērnos ir iegūldījuši lielisku darbu un audzināšanas procesā pārsvarā nav pieļautas nozīmīgas kļūdas. Patīkami secināt, ka jaunieši lielākoties ir pieklājīgi, atvērti un apveltīti ar labu izpratni kā ir jāizskatās labam sportistam.

Liels nopelns šadai situācijai ir tas, ka šī brīža Latvijas basketbola zvaigznes rāda labu piemēru. Nav dzirdamas gandrīz nekādas disciplīnas pārkāpumu vai jebkāda cita veida neslavu veidojošas ziņas. Tas tiešām ir patīkami, jo visi ļoti labi atcerās paaudzi, kuru mēdz dēvēt par "Tagad vai nekad" un tajā laikā vārds - basketbolists, vairāk bija kā lamuvārds, nevis cieņpilna nodarbošanās.

Taču viss, tomēr, nav tik balts uz pūkains kā gribētos. Diemžēl, lēnām aug paaudze, kurai pietrūkst patiesa vēlēšanās sasniegt augstākā līmeņa rezultātus sportā un dzīvē kopumā. Ikdienā lielākā daļa šo jauniešu dzīvo ļoti ērtā un pārtikušā vidē, līdz ar to, nav sevišķi jāsatraucās vai pārlieku jāgrib sasniegt attiecīgās jomas rezultātus, jo viss jau, pa lielam, ir pieejams.

Lai izbēgtu no šādas situācijas, vecākiem jau no agras bērnības jāpieskata, lai viss nebūtu pārāk viegli pieejams. Jāveido izpratne par pareizajām vērtībām un regulāri jāskaidro, kas tad īsti ir patiesa vēlme sasniegt iecerēto un, ko dod smags un mērķtiecīgs darbs, lai to sasniegtu.

Motivācija nāk no sirds

Patiesa vēlēšanās sasniegt rezultātu nāk no sirds. Tas ir dzinulis, kas sportistam dod spēku turpināt treniņus, pat ja ir grūti vai sāpīgi. Tas ir tas, kas padara sportu par dzīvesveidu, nevis tikai par hobiju vai pagaidu nodarbi.

Varu no pieredzes pateikt, ka ceļā uz salīdzinoši nopietna līmeņa basketbolu, būs jāsaskarās ar dažādiem šķēršļiem. Viens no būtiskākajiem elementiem būs treneru faktors. Būs jāsaskarās ar plašu spektru treneru aroda lietpratējiem. Liela daļa būs iedvesmojoši un savu darbu darīs izcili, taču būs tādi, kas visu laiku būs neapmierināti un apvainojušies uz visu pasauli. Šādi treneri parasti izgāž savu negatīvismu uz saviem audzēkņiem un, ja topošais sportists trāpās pie šāda veida treneriem, tad ir liela iespējamība, ka viņa karjera beigsies nesākoties. Tikai patiesa vēlēšanās un basketbola kā dzīvesveida mīlestība, var palīdzēt tikt cauri toksiskiem treneriem.

Vienmēr iesaku audzēkņu vecākiem komandu izvēlēties tieši vadoties no treneru faktora un nekā cita.

Ko varam secināt?

Tātad, patiesa vēlēšanās un mīlestība pret basketbolu kā dzivēsveidu ir tas, kas atšķir viduvējos no izcilajiem, labus sportistus no lieliskiem. Tā ir degsme, kas izgaismo ceļu uz panākumiem, un neatlaidība, kas dod spēku pārvarēt visgrūtākos izaicinājumus. Tāpēc, neatkarīgi no tā, kāds ir jūsu sporta mērķis, atcerieties - patiesa vēlēšanās ir pirmais solis ceļā uz izcilību.

Autors: Reinis Strupovičs

Katrs zin kā labāk vajag

Wed, 24 Jan 2024 15:14:00 +0000

Vārds "padoms" ir latviešu valodas izcelsmes un to var definēt kā ziņu vai norādījumu, ko kāds dod citam, lai viņš rīkotos pareizi vai saprastu situāciju labāk. Padoms var būt arī specifisks norādījums vai ieteikums attiecībā uz kādu jautājumu vai problēmu risināšanu. Tas bieži tiek sniegts kā mērķtiecīgs ieteikums vai viedoklis, lai palīdzētu cilvēkam veikt izvēli vai atrisināt kādu sarežģītu situāciju. Vārda padoms" definīcijā ir skaidri lasāmas vairākas ļoti nopietnas problēmas. Vai sniedzot padomu mēs tiešām palīdzam? Vai padomdevēja viedoklis vai zināšanas ir tik perfektas, lai būtu pilnīga pārliecība, ka vajag darīt tieši tā, kā padomdevējs norāda? Vai tiešām viņa padomā neslēpjas arī kādas personīgas intereses? Šie visi ir jautājumi par kuriem noteikti vajadzētu aizdomāties uzklausot padomus.

Katra situācija ir atšķirīga

Uzklausot citu cilvēku padomus, ir svarīgi būt uzmanīgam un apzināties, ka ne vienmēr katrs ieteikums vai viedoklis ir piemērots vai derīgs konkrētajā situācijā. Cits cilvēks var piedāvāt padomu, pamatojoties uz savu pieredzi, kas var būt ļoti individuāla un atšķirīga no jūsu situācijas.

Nekad neaizmirsīšu laiku, kad 16 gadu vecumā man bija ļoti laba iespēja spēlēt basketbola kluba Ventspils sistēmā un tolaik mani uzrunāja leģendārais, nu jau nelaiķis, Armands Krauliņš. Ar visu sirdi un dvēseli jutu, ka man šī iespēja ir jāizmanto un jātiek tālāk no Rīgas ar visiem tās vilinājumiem. Taču mani apkārtējie cilvēki, treneri un tā laika padomdevēji aktīvi deklarēja, ka man ir jāspēlē Rīgā, jo tur taču ir mājas un basketbola klubs Barons ļoti daudz dod iespējas spēlēs tieši jaunajiem spēlētājiem. Un protams arī treneris Gundars Vētra nekautrējās no skaļiem lozungiem par manu potenciālo spēlēšanu Eirolīgā un NBA. Bet patiesībā viss izvērtās pilnīgi katastrofāli. Pirmajā sezonā nonākot basketbola klubā Barons es tiku pārslogots ar 4 stundu treniņiem līdz vēlai naktij un nesakarīgu slodzes dinamiku, spēlējot veselās 4 komandās vienlaicīgi. Tajā gadā aizvadīju vairāk nekā 100 spēles un beigu beigās tas viss kulminējās ar krusteniskās saites saraušanu jaunatnes līgas play-off pirmajā spēlē.

Vai izlemjot par labu Ventspilij viss būtu izvērties savādāk? Neviens jau nav gaišreģis, bet gribētos teikt, ka visticamāk, ka jā!

Kritiskā domāšana un vairāki viedokļi

Ir svarīgi būt kritiskam pret saņemtajiem padomiem, pašam analizēt situāciju, un, ja nepieciešams, konsultēties ar vairākiem cilvēkiem vai profesionāļiem, lai iegūtu dažādus viedokļus.

Vēl viens piemērs no manas profesionālās darbības: Kāda audzēkņa mamma raksta un saka, ka viņi izmēģināšot treniņus citur, jo pie "ISBS" neesot pietiekami individuāli un treneris nav labojis "itkā" nepareizo metienu. Pēc kāda laika uzzinu, ka šī mamma savu bērnu ir aizvedusi uz basketbola treniņu rīkotāju organizāciju (nesaukšu vārdā), kur abi šo treniņu organizatori ir bez treneru izglītībām un treniņus vada ap 20 cilvēkiem vienlaicīgi. Un viens no treneriem esot minējis par metiena tehniku un to, ka audzēknim jau sen būtu vajadzējis spēlēt labāk.

Šādās situācijās varu tikai pabrīnīties par vecāku lētticību. Neviens basketbolā neuztrenējas īstermiņā. Tas ir ilgtermiņa un neatlaidības pārbaudījums. Savukārt viens uz viens ar treneri vai 20 vienlaicīgi ir milzīga atšķirība. Individuāli noteikti būs viens uz viens ar treneri. Un metiena tehnikas mainīšana ir ļoti sarežģīts uzdevums. Parasti to atliekam uz vasaru, lai neizjauktu jaunatnes treneru plānus un neiejauktos viņu darbā.

Šādi vecāki vairāk nodara ļaunumu bērnam, nevis palīdz uztrenēties. Bērns nepaspēj iegūt saikni ar treneri un bieži šie "itkā" treneri, kuriem nav izglītības, pieļauj neatgriezeniskas kļūdas treniņu procesā.

Ko saka iekšējā balss?

Esmu pārliecināts, ka viens no svarīgākajiem veidiem kā pieņemt pareizos lēmumus ir apvienot dažādus profesionālos viedokļus un savu iekšējo balsi. Esmu daudzkārt pārliecinājies, ka tieši iekšējā balss pasaka vispareizāk un palīdz atrast pareizos risinājumus. Taču iekšējo balsi vajag arī attīstīt un iemācīties to sadzirdēt. Varu minēt vairākas tehnikas, ko izmantoju ikdienā:

1. Meditācija un apziņas prakses:

Meditācija un apziņas prakses palīdz nomierināt prātu un atvērt ceļu iekšējām domām un sajūtām. Regulara meditācija var stiprināt spēju ieklausīties sevī.

2. Ikdienā atvēlēt laiku pašam sev:

Izveidojiet ikdienas laika sprīdīti, kad varat būt viens pats ar savām domām un sajūtām. Tas varētu būt brīdis pirms gulētiešanas, rīta meditācija vai pastaigas dabā.

3. Rakstīšana:

Sāciet rakstīt dienasgrāmatu. Rakstot, jūs varat izpaust savas domas un emocijas, kas palīdz iedziļināties savā iekšējā pasaulē.

4. Prasmju attīstīšana atpazīt emocijas:

Mācieties atpazīt savas emocijas un to, kā tās ietekmē jūsu domas un rīcību. Emocionālā inteligence palīdz saprast sevi labāk.

5. Aktīva klausīšanās:

Kad piedalāties sarunās ar citiem, aktīvi klausieties un mēģiniet saprast citu cilvēku perspektīvas. Tas palīdz attīstīt prasmi klausīties arī savu iekšējo balsi.

6. Ikdienas refleksija:

Katru dienu vai nedēļu veltiet brīdi, lai izvērtētu savus uzdevumus, panākumus un kļūdas. Tas var palīdzēt saprast, kas jums ir svarīgs un kāpēc.

7. Atrodot klusumu:

Uz brīdi aizlaidieties no apkārtējās trokšņainās vides un sameklējiet klusumu. Tas var palīdzēt iegūt skaidrību un uztvert savu iekšējo balsi.

8. Ievēro, ko saka ķermenis:

Pievērsiet uzmanību savām ķermeņa sajūtām un reakcijām uz dažādām situācijām. Dažreiz fiziskās sajūtas var sniegt norādes par jūsu emocijām un vēlmēm.

Pie visa augstāk minētā gribu piebilst, ka būt savas dzīves noteicējam ir liela māksla un ne katrs to var. Ir jāiztur spiediens no apkārtējās vides un bieži jāieklausās savā iekšējā balsī vai intuīcijā. Tikai retais spēj skaidri pateikt, ko tieši vēlas un lieliem soļiem dodas pretī saviem sapņiem.

Novēlu katram kādreiz izjust patiesu brīvību un sasniegt visu iecerēto.

Autors: Reinis Strupovičs

Mentalitāte

Mon, 11 Dec 2023 15:54:00 +0000

Cilvēka domāšanas, uztveres, izpratnes veids un garīgais stāvoklis. Tieši šī definīcija vislabāk raksturo vārdu - mentalitāte. Katram no mums ir savā veidā cita mentalitāte. Tā ir atkarīga no katra cilvēka pieredzēm, ģimenes un kultūras. Arī sportā vārds mentalitāte tiek locīts teju vai katrā turnīrā, spēlē, vai jebkāda veida sāncensībā. Taču, cik lielu lomu katra cilvēka panākumos spēlē tieši attiecīgā indivīda mentalitāte? Tāds ir jautājums! Nekādu konkrētu pētījumu piedāvāt es nevarēšu. Vienīgi savu pieredzi sportā un pieredzēto vadot sporta organizāciju jau 13 gadus.

Ikdienā strādājot ar sportistiem redzu situācijas, kad treniņu procesā sportists rāda brīnumus, bet kad jāparāda iemācītais un jāpielieto praksē - nekas neizdodas. Patiesībā šādu gadījumu nav maz. Sporta zālē spēlētājs var apspēlēt jebkuru, bet kad jāspēlē reāla spēle, tad prasmes pazūd. Rodas jautājums - kāpēc tā?

Bieži nākas atzīt, ka spēlētājam nav vajadzīgās mentalitātes, lai kļūtu par labu sportistu. To nevar iemācīt. Sportam vajadzīgā mentalitāte rodas augot vidē, kur viss netiek uzlikts uz paplātes. Ir jāiet un jāpierāda sava varēšana un gribēšana. Nepietiek tikai ar regulāriem treniņiem. Ir jātic savai varēšanai tik stirpi, ka tā kļūst par apsēstību. Ir jāzin, ka noliktie mērķi tiks realizēti.

Apkārtējiem cilvēkiem ir jāiedrošina un jātic potenciālā sportista spējām, jo bieži sastopos ar situācijām, kad pats spēlētājs un viņa ģimene apšauba iespēju kaut ko sasniegt. Respektīvi, pat doma par augsta līmeņa sportu šiem cilvēkiem liekas neticama. Un tieši šī nespēja sevi vizualizēt kā panākumus gūstošu cilvēku ir šīs nepareizās mentalitātes sekas.

Kā tad ieaudzināt izcilu mentalitāti, lai cilvēks ar laiku spēj saniegt visas savas vēlmes un mērķus?

Manuprāt, ir vairākas lietas, kas jāspēj nodrošināt jau no pašas mazotnes:

Paraugs - bērni bieži mācās, vērojot savus vecākus un apkārtējos. Tāpēc svarīgi ir būt pozitīvam paraugam arī pašiem
Kļūdas - Pielāgojiet atgriezenisko saiti tā, lai bērns saprastu, ka kļūdas ir normālas un svarīgi ir mācīties no tām, nevis izjust vainu vai kaunu.
Risinājums - Māciet bērniem risināt problēmas, meklēt risinājumus un pieņemt lēmumus. Tas stiprina viņu pašapziņu un atbildības sajūtu.
Runā - Runājiet ar bērniem atklāti, atbalstot viņus un piedāvājot risinājumus bez spiediena vai kritikas.
Pozitīvi ieradumi - Māciet bērniem rīkoties ar savu laiku, veidot darba un atpūtas režīmu.
Lidzcietība - Iedrošiniet bērnus izprast citu cilvēku emocijas un veiciniet līdzcietību pret citiem.
Sports un aktīvs dzīvesveids - Veiciniet mīlestību pret sportu un fizisko aktivitāti. Tas vienmēr bērniem palīdzēs uzlabot garastāvokli un veicināt pozitīvu domāšanu.
Neveiksmes - Skaidrojiet bērniem, ka neveiksmes ir daļa no dzīves un svarīgi ir no tām mācīties un turpināt censties.
Meditācija un miers - Ieviesiet meditācijas vai miera brīžu praksi, kas palīdz bērniem attīstīt emocionālo stabilitāti.

Skaidrs, ka mums katram ir savas pieredzes un redzējums par dzīvi, par apkārt notiekošo un nākotnes gaidām. Tomēr, ja mēs katrs ik pa laikam varētu piedomāt pie tā, kā izturamies pret citiem, kā uztveram ikdienas pierdzes un kādu piemēru rādām apkārtējiem, tad mēs radītu izcilu augsni mūsu jaunās paaudzes un nācijas mentalitātes stiprināšanai.

Autors: Reinis Strupovičs

Kāpēc ne es?

Wed, 27 Sep 2023 07:43:00 +0000

Latvija ir maza valsts. Mūsu ir nedaudz virs 1,8 miljoniem cilvēku. Atrodamies nelielā teritorijā Eiropas Ziemeļos (nereti dzirdams kļūdains priekšstats, ka atrodamies Autrumeiropā). Pie mums valda maigs un salīdzinoši mitrs klimats un Latvijas teritorijā nav nedz zemestrīču, nedz tornado, nedz indīgu radījumu, un no Latvijas iedzīvotājiem, ik pa laikam dzirdams teksts, ka dzīvojam kā Dieva ausī.

Skan diezgan optimistiski, taču latviešiem piemīt viena ļoti nepatīkama īpašība - mēs esam sekotāju tauta. Tas nozīmē, ka latvieši ir gatavi dzīvot pēc noteikumiem, ir paklausīgi un ik uz soļa seko jebkādām norādēm, nemaz neuzdrīkstoties pieņemt kādu savu, iespējams, drosmīgu lēmumu. (Atvainojiet, ka ģeneralizēju)

Skaidrs, ka tas lielā mērā ir Padomju laiku mantojums, jo ilgu laiku Latvija ir bijusi okupēta un dzīvojusi aiz dzelzs priekškara.

Manuprāt, Latvijas iedzīvotāji ir gatavi mainīties. Un jāsāk ir katram ar sevi. Jāmaina ir domāšanas veids, jeb "Mindset". Tā vietā lai kārtējo reizi atliktu kādu savu nodomu vai rīcību, es aicinu pajautāt sev - kāpēc ne es? Ar ko es esmu sliktāks par to pašu Zviedru, Somu vai Igauni? Galu beigās, ar ko latvietis ir sliktāks par amerikāni? Es uzskatu, ka domāšanas veids ir viss, kas mūs aiztur padarīt šo valsti par veiksmes stāstu.

Pasaules kauss basketbolā un mūsu Itālis!

Latvieši var lepoties ar izcilām darba spējām un atdevi. Sports ir viena no sfērām, kur pierādām savu varēšanu un patieso raksturu.

Izcils piemērs ir Latvijas basketbola izlase, kas spēja pārsteigt visu Pasauli ar savu sniegumu Pasaules kausā basketbolā. Un atbilde uz jautājumu - kas tad mainījās un kāpēc tādi sasniegumi? Pavisam vienkārši - mūsu komandas treneris ir itālis un viņš ienesa itāļu mentalitāti un domāšanu mūsu izlasē. Viņš, faktiski, piespieda izmainīt spēlētāju domāšanu un attieksmi pret sevi. Jautājums, ko treneris lika uzdot spēlētājiem un visam personālam ir - kāpēc ne mēs? Rezultāts varēja būt pat vēl spožāks, taču jāsaprot, ka esam tikai pašā savas domāšanas izmaiņu sākumposmā.

Pajautā!

Šeit patiesībā stāsts nav tikai par basketbolu. Jebkuras jomas latviešu cilvēks ir aizmirsis par savu patieso potenciālu un spēku. Informācijas apjoms un nenormālais uzbāzīgums, kā arī sociālo mediju melīgais saturs (parāda visu daudz skaistāk, nekā tas ir patiesībā) rada ilūziju, ka citiem noteikti viss ir labāk. Tādā veidā gan bērnos, gan pieaugušajos radot mazvērtības izjūtu.

Es gribētu ieteikt katram cilvēkam, kurš lasa šo manu domugraudu, padomājiet un uzdodiet sev šo jautājumu - kāpēc ne es?

Autors: Reinis Strupovičs